Aleine in Bonn XXXIV
jo vairāk, ko darīt, jo mazāk laika šet ko ierakstīt.

galīgi nešķiet, ka pagājis jau vairāk kā mēnesis no ierašanās, laiks burtiski skrien, dzīve kā tādā brīvības un neatbildības burbulī, kuru ik pa laikam patraucē pakistānis. protams, cenšos pret viņu izturēties pieklājīgi-noraidoši vielaicīgi, cenšoties neietekmēt savu karmu ar negatīvām domām un negācijām.

mācības ir sākušās un šodien pirmo dienu pavadu lasot literatūru, kas jau iepriekš, citu autoru izpildījumā, ir lasīta RSU. bišku biedē tie rakstu darbi, jo vāciski nerakstu tik labi, kā gribētos. bet pie tā vēl var piestrādāt. lai gan sarunas te notiek gan angliski, gan krieviski, gan vāciski, rezultātā uz beigām pats nemaz nesaproti, kas un kā. galvenais, kas mani uztrauc, ir vērtēšanas sistēma un iebraukšana tajā, ko īsti tie pasniedzēji no manis grib, jo saprast te, joprojām neko nevar. bet šķiet, ka tā tam ir jābūt. un tā tas paliks līdz pat jūlijam. nākamo nedēļu tomēr, lai cik smieklīgi, centīšos veltīt sajēgšanai un konkrētu jautājumu uzdošanai pasniedzējiem. pagaidām nekas tāds nav sanācis. jā, dzimšanas dienā man būs seminārs, ne tikai būs, bet vēl pašai pusstundu uz viņu jāgatavo tēzes un prezentācija. laiks tiešām skrien un tagad, kad atbraukuši pārējie erasmusieši un sākas uzdzīve un mācības vienlaicīgi, kaut kā parādās problēmas ar tā visa savienošanu. bet, cerams, viss būs ok.

erasmusieši ir ok, cilvēki ar savām dīvainībām, bet ir arī normālie, kā arī tādi, kas krīt uz nerviem. .

joprojām šajā valstī neesmu atradusi provansas majonēzes ekvivalentu, kas mani ēdiena baudīšanas ziņā ieved nelielā depresijā, īpaši ņemot vērā faktu, ka majonēzes trūkums ir veicinājis 3 kg zaudēšanu no miesas, kas rada problēmas ar bikšu noturēšanos vidukļa rajonā. gan pārdzīvošu. pieļauju, ka to kompensē tie milzīgi apmēri ar šokolādes jeb nēģeru bučām. tas vienkārši ir vājprāts. protams, tā vietā, lai nenopirktu nevienu kasti, kā nedēļas sākumā solījos, šonedēļ esmu nopirkusi vēl divas, kuras nu jau ir tukšas...

turpinot par ēdienu, jaunais korejieša šedevrs ir fetas siera vārīšana ūdenī kopā ar neaprakstāmas smakas garšvielām ..

apzinos, ka jau vairāk kā mēnesi neesmu ēdusi vistu :D

laikapstākļi sāk uzlaboties, nu jau trešo dienu pēc kārtas ir saulains laiks, lai gan mēteli tāpat ik pa laikam nākas no skapjaugšas izvilkt.


līdz ar tusiņiem un restorāniem, naudas patēriņš palielinās. cenu atšķirība alkoholam starp veikalu un bāriem ir drausmīga, vidēji 3-4 reizes vairāk. 0,5 alus - 3,4-3,8 eiro. kompānija jauka, pārsvarā tusēju ar somiem, sakarīga tauta, tiešām.

lielākais mūsu vakardienas piedzīvojums, kuram izskaidrojums joprojām nav rasts ir šņabja pasniegšanas kultūra. vienam somam kakls sāpēja un tad nu ieteicu iedzert šņabja šotiņu, bet mazās glāzītes vietā tika atnesta sulas glāze, līdz pusei pilna. sākumā domājām, vai tik nav atnests 3kāršais. bet nē - izrādās, šņabis tika pasniegts atšķaidīts ar 2/3 ūdens.. tuvākajā laikā šis jautājums tiks apspriests ar pašiem vāciešiem, jo mums visiem tā šķita tīrākā necieņa pret šo dzērienu.. skaidrībā tā arī netikām.


cerams, ka uz 20. maiju uz nedēļu iegriezīšos LV, ja cienītais Owonas kungs man ļaus pārlikt mutiskā referāta datumu. cerēsim.