Bonn Alone I
Pirmā diena Vācijā ir bijusi iespaidiem bagāta, īpaši kontrastiem un vāciešu.. īpatnībām

Viens ir skaidrs, tauta ir ļoti draudzīga, izpalīdzīga, jāuzsver „parastā tauta”, gan parādīs, kur metro, ja staigāsi apkārt un izskatīsies apjukusi, palīdzēs.
BET universitātes augšgals, runājot par kojām mani šokēja. Mums RSU no mūsu pašu vidus katram ārzemniekam ir mentors, kas sagaida lidostā, iepazīstina ar sabiedrisko transportu un izpalīdz, jo apmaldīties rīgā nav grūti.. un Bonnā arī ne. Bet man nekāda mentora nav.. es zinu, līdz kurienei man jātiek, kur tas atrodas un kā līdz turienie nokļūt neviens „no augšas” nepasaka.. pati tik uzbāzos vietējiem.. rezultātā no stresa gandrīz sāku raudāt, jo vienkārši nebija ne jausmas ko kurā brīdī darīt. Pareizāk sakot bija situācija, ka „augša” mani aizsūta uz vienu vietu, tur neviena nav, kas man iedotu koju atslēgas, bet es jau no 3jiem esmu augšā un to vien tik gribu, kā tikt vaļā no tiem 40 kg ko visu aliku vazāju sev līdzi, kā arī miegs nāca pamatīgi. Atbildēt neviens neko nevar, piezvanīt es arī nevaru, jo man vēl nav Vācijas mobilā telefona nr. Un tad uzrodas laba vācu meitene, kas studē lauksaimniecību/agronomiju un beigās kā izrādās, taisās specializēties tropu klimata augos. Ieaicina mani savās kojās, pacienā ar tēju, parunājas, parāda savu istabiņu, iedod savu telefonu piezvanīt namsaimniekam n-tās reizes, kamēr es sagaidu to namsaimnieku, kurš atradīs otru namsaimnieci, lai iedotu man beidzot tās nolādētās atslēgas. Bonnā esmu no 11, bet līdz pat 14:00 to vien tik daru kā ar koferiem blandos pa pilsētu, kāpju nepareizajos autobusos un vazājos pa visām vietām. Labi, ka Jana mani jau iepriekš brīdināja par to, ka lai rēķinos ar Vācijas birokrātiju.

Tātad, esmu savā istabā, istaba liela.. lielāka par Vamieras koju istabu un man vienai.. mēbeļu maz, bet tiekot iekšā uznāk garastāvoklis un sāku krāmēties, nu jau viss ir salikts pa vietām, bildes pie sienām, gultas veļa arī uz gultas, naktskrekls zem spilvena. Kojās dzīvoju tā saucamajā wohngemainschaft – kāpņu telpā katra stāvā divas ieejas durvis, katra ved uz savu dzīvokli, kurā ieejot koridorā ir ieejas uz 5 atsevišķām istabām, katrā pa vienam cilvēkam, 2 vannasistabas un veina virtuve uz 5 cilvēkiem. Smēķētāja laime – ir balkons, ar skatu uz augšpilsētu.
Manā WG esmu es un 4 puiši, veins šķībacainais, otrs izskatās pēc Jēkaba doņa [mati un seja gandrīz identiski] un otrs ir pēc skata indietis. Pēdējais ir kapitālākais pedants. Par cik dzīvo šeit visilgāk, izrāda man visu, gan veļasmašīnu telpas, pieliekamos, tīrīšanas grafiku, utt. tīrīšanas grafiks mani šokē – skabūzī, kur glabājas saimniecības uzkopšanas lietas ir ap 20 [!!!! nepārspīlējot] dažādu tīrīšanas līdzekļu, no kuriem 6 ir podam. Bet laikam atstāju labu iespaidu, jo Mr. Higiēna man ļauj izmantot svaus traukus, jo izskatoties kārtīga [vai tik te atkal nenostrādā dzimumstereotipi]. Labais, jo viņa trauki ir labas kvalitātes un lielā daudzumā.

Bet par ēdienu runājot – būs traki. Kā es novērtēju to, ka mums tomēr ir salīdzinoši daudz kvalitatīvu, ekoloģiski tīru un pēc garšas formai atbilstošu preču. Te ir vāks. Es vēlos nopirkt jogurtu – ir:
a) diētiskais ir 0,2% tauku, kas līdz ar to pēc jogurta nemaz negaršo
b) „normālais” kas pēc krāsas uzreiz norāda, ka ir sintētiska zeķe, kurai pievienots želantīns
c) Dabīgu preču viņiem laikam nav...
d) Dārzeņu izvēļe ir niecīga, un lai gan visiem klāt rakstīts „bio” un „eko”, pēc krāsas izskatās kā tomāti, kas mums nonāk Rimi janvārī.. neriskēju pirkt.
e) Bet garšīgie sieri ir lētāki, arī kvalitatīvs vīns ir lētāks, kas liek izdarīt sliktus secinājumus
f) Kukurūzas brokastu krāsas mūsu normālajā izpratnē neeksistē, krāsviela vai cukurs ir obligāta sastāvdaļa
g) Maize maksā dārgi, bet derīga 2 nedēļas no vietas un ielikta tosterī nelāgi smird... bet kad atdzesēju, garšoja normāli...
h) Veikali ir pārbāzti ar surogātiem, saldetajām picām ir veltīta vesela siena, kā Rimi piena nodaļa, būtībā puse no veikala sastāv no jau gataviem surogātiem, kas aplīēti ar „bio” un „eko”, bet, kad palasa aizmugurītes un sastāvu, tā nemaz neliekas
i) ŠOKS – tiek atklāts, ka veikalā uz cēka izsistā preces cena ir augstāka par to, kas izlikta precei pie plaukta, pārdevēja uzreiz atvainojās un atmaksā starpību.. bet mums Centis tikai sola atvainoties un iedot īkšķa naga lieluma šokolādi
j) Par pieklājību runājot.. vilcienā tik dievīgs konduktors – izskatījās pēc karlisona, kops, smaidīgs, visiem labrīt pasaka, ar smaidu, tiešām to domājot. Uzreiz diena jaukāka.
k) Īstie, svaigie produkti ir nesamērīgi dārgi un ļoti grūti dabūjami.. turpretim visi vājprāti un indes, arī kola ir lētāka kā pie mums.

Ja vidējais latvietis ir pelēks, uzpūtīgs un nelaipns, bet inteliģentais latvietis ir tas pieklājīgais un smaidīgais [vismaz pēc maniem novērojumiem], tad Vācijā ir pretēji. Vidējais vācietis ir ļoooti pieklājīgs, laipns un neizsakāmi izpalīdzīgs. Ja viss, ko šodien pārdzīvoju, man būtu jāizdzīvo krievijā, domāju, būtu arī vienkārši palikusi kādā laukumā ar šņabja pudeli.

Man tieši pie loga ir neogotikas katoļu baznīca.. ar ļoti skaļu zvanu, kurš zvana katras 15 minūtes un stundās nosit attiecīgo skaitu... un ne jau 12 stundu laika skaitīšanas sistēmā. Redzēsim, vai es pusnaktī dzirdēšu, ka zvana 24 reizes... valsts ir skaista. Tikai tā birokrātija tiešām liek aizmirst brīžiem visas tās privilēģijas, ko šī valsts nodrošina saviem studentiem. Mums tikai pacensties.

Madredeus – albums Electrico [2002]