nav svarīgi kam un kapēc rakstīts...
Es ticu, ka pasaule reiz ir bijusi ideāla. Ticu, ka tā tika radīta ļoti skaista, pilnīga. Tāpat esmu pārliecināts, ka tad, kad radīts tika pirmais cilvēks, viņam nenieka netrūka. Cilvēkam bija viss, lai justos labi, lai būtu laimīgs. Tomēr cilvēks nav radīts kā robots, bet gan kā radības kronis – ar brīvu gribu, izvēli. Ikdienu cilvēks pieņem pat simtiem lēmumu, ir jāizvēlas. Diemžēl, tieši tas ļauj cilvēkam rīkoties nepareizi, daudz ko sabojāt, izdarīt kļūdas.
Ir izveidojusies pilnīgi pretēja situācija. Pilnība ir izjaukta, sabojāta. lai arī to ir grūti atzīt, bet to izjaukuši esam mēs paši. Jā! Tu un es! Man ir dotas visas iespējas rīkoties labi, pareizi, bet ikdienas daru lietas, kas nes ļaunumu pasaulē. Kapēc gan? Šodien nav taisnības. Vairs nav situācijas, kad cilvēkam, kad cilvēkam nekā netrūkst, kad viņš jūtas patiesi piepildīts, laimīgs. Arvien kaut kā trūkst. Ir tik daudz cilvēku pasaulē, kuri dzīvo pārticībā, lielā bagātībā. Vēl vairāk cilvēku dzīvo katastrofālā nabadzībā, nereti pat bez maizes, bez ūdens. Es viņu ādā iejusties nevaru. Kļūst baisi. Paradoksāli, bet, manuprāt, nereti ne vieni, ne otri nejūtas patiesi laimīgi. ja man ir dots par daudz un ja es neprotu dot tam , kuramvajag vaiurāk par mani, es kļūstu mantkārīgs. Jo vairāk nan ir, jo vairāk man vajag. Tas nedara laimīgu. Tomēr, ja man trūkst naudas pat maizei, ja man ik brīdi ie jādoimā par to, kā izdzīvot – zūd dzīvotprieks. Un atkal es neesmu laimīgs.
Vai mēs ikdienas palīdzam viens otram? Vai arī roku pastiepjam tikai reizēm, tad, kad otrs brēc? Brēc pēc palīdzības... . Un pat tad reizēm neviens neatbild. Varbūt arī tāpēc iestājas klusums. Brēca, sauca, neviens neatsaucās, apklusa. Iespējams, ka mūsu cietsirdība ir iemesls tam, ka neprasam vairs palīdzību, klusējam, cenšamies ar visu tikt galā pašu spēkiem. Vai tā ir labi? Domāju, ka nebūt nē! Solidaritāte ir princips, kam vajzdētu valdīt mūsu starpā. Otrs - mīlestība. Lai es kļūtu laimīgs, man ir jāiemācās saskatīt otra vajadzību un palīdzēt pirms brīža, kad atskanēs palīgā sauciens. Varbūt arī nemaz neatskanēs... . Un visticamāk, ka tā..., jo mēs jau visu paši... .