klasika

Cīņa pašam ar sevi nav sliktākais, kas var notikt. Sliktāk ir tad, kad tāda nav bijusi vispār.

Tas mazliet sāp vēl tagad. Es ieviešu pavasari savā istabā katru reizi, kad mani iedunkā nerimtas domas, un aizslauku visus putekļus līdz ar izmazgātām drēbēm, tīriem traukiem un gludām segām, bet, kad uz istabas sienām parādās saules zaķi un tīrajos palagos iezogas atmiņu rēgi, tas mazliet sāp vēl tagad.

Ja logā nekā nav, tad neko nevar arī atrast.

Tas arhitektūras loks ir tik šaurs un stīvs, ka man bail tajā pazaudēt savu bērnišķību.

Nesasapņojies, man tā bieži saka, nesaceries, lai nebūtu jāviļas, turklāt atkārto. Bet ir kāds vieglums izaudzis manos plecos un tiecas līdz lūpām, daudz jaunā un nezināmā man iekšā spridzina prieka bumbas. Man šķiet, nē, es zinu, ka būs labāk.

Domu tārpiem ziemā labi klājas.

Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam.