klasika

Mēs tiekamies, bet tā arī nekad nesatikāmies. Ļaujot laikam plūst caur manām šūnām, nostāšos uz pirmajiem asniem pilnīgi vesela.

Grišins mani šodien nosauca par жуткий индивидуалист un nodarbības noslēgumā veltīja slavas dziesmas par manu intuitīvo domāšanu, bet šo es nerakstu tāpēc, lai palielītos ar savu iedzimto varēšanu un patiku nošķirties no vairuma kolektīvu, bet gan tādēļ, ka garastāvoklis mani mētā augšā, lejā, un dienās kā šī, kad pēc priekpilnas vakardienas esmu iekritusi miljons jautājumu spēlē, varētu savākties un saprast, ka es esmu tas, ko es daru, nevis nedaru vai nevaru, protams, pēdējais samērīgos daudzumos.

Telefona blūrs, kas apliecina, ka VIŅI bija te!

Man šodien pajautāja, vai es neesmu ar seju kaut kur ieskrējusi. Saku, ka nē. Patiešām? Neesi ieskrējusi stabā, durvīs, kaut kur? Nē. Zilums. Tiešām neesi ieskrējusi? Nē, neesmu. Kratu galvu, apliecinot savu atbildi dubultā.

Bet esmu gan ieskrējusi kaut kur. Ne stabā, durvīs vai citā fiziski aptaustāmā objektā, mazliet esmu ieskrējusi atpakaļ nepareizās sliedēs. Dari ko darīdams, neatgriezies tur, no kurienes nācis.

Man ir jauna atkarība - vakari studenšu korporācijā.

Es piederu pie tiem cilvēkiem, kas iedzerot ir tāds, kāds patiesībā ir. Ja esmu bēdīga, raudu, ja esmu priecīga, smejos no visas sirds. Šodien es raudāju un nebaidos teikt, ka tas ir pēdējais vakars, kad visu pārdzīvošu tikai sevī. Manī ir daudz vairāk spēka un daudz lielāks ceļš ejams, lai es raustu gaužas asariņas, ejot pa miestiņa galveno ielu.

Ēst ar pirkstiem un mazgāt zobus plikam ir kā teleportēšanās atpakaļ bērnībā. Sajūta fantastiska, ja ikdienas rūpes, aizspriedumi un problēmas neļauj atslābt.

( Ko varu vēl tev, tēvzeme, par sirdi vairāk dot... )

Lietainā laikā es cilvēkiem nogriežu galvas. Lietussargu turu tā, ka redzu viņus tikai no pleciem uz leju. Goda vārds, tās ir vislabākās paslēpes pasaulē. Visi staigā bez galvām.