klasika

Cilvēks ir kā švamme.
Švamme uzsūc visu, kas tai ir apkārt. Kad līst ūdens, tā ir padzirdīta un piepildīta, uzņem visu, ko tai dod. Kad apkārt ir gruži, tie tiek uzslaucīti. Ja kāds izspiež no tās ūdeni, paliek tikai švamme - sausa, saņurcīta un poraina. Tikai vēl mazliet nobružātāka kā iepriekš. Ja lielā roka paņem švammi un ziepes, tad viss, kas tai tuvojas, īsi pieskaras un aizslīd, neatstājot nekādas pēdas. Ir tikai arvien nobružātāks skats un apņurcītāki stūri, kamēr lielā roka nopērk jaunu švammi.
Tik vien.

"Sava vieta vienmēr ir brīva un pacietīgi tevi gaida," saka Kristaps Ģelzis (iz šejienes: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/kristaps-gelzis-merkis-ir-radit-nevis-sanemt.d?id=44010504).

„Es tagad braucu uz māj’, ārā drausmīgs laiks”, siltā balss tonī teica kāda dāma, kas sēdēja aiz manis tramvajā.

Ir jau četri, ārā sāk satumst. Cilvēki iepakojušies mēteļos un kapucēs tā, ka viņus nevar atpazīt. Līvu laukumā mani kāds pasveicina, bet es viņu pat neatpazīstu, vēlāk tikai galvā saslēdzas dzirde un asociatīvā atmiņa – tā mana kolēģe. Dodos uz tramvaju pa Kalēju ielu, un tā pēkšņi kļuvusi tik gaiša un romantiska. Aizmiedzu acis un slīdu pa bruģi pieturas virzienā, ik pa brīdim mēģinu noķert sniegpārslas atvērtās plaukstās, līdz tās vienmērīgi nosēdušās uz maniem tumši sarkanajiem cimdiem. Smaidu un pie sevis nodomāju – beidzot ir pienākusi mana dzimšanas diena!

Tas arhitektūras loks ir tik šaurs un stīvs, ka man bail tajā pazaudēt savu bērnišķību.

Nesasapņojies, man tā bieži saka, nesaceries, lai nebūtu jāviļas, turklāt atkārto. Bet ir kāds vieglums izaudzis manos plecos un tiecas līdz lūpām, daudz jaunā un nezināmā man iekšā spridzina prieka bumbas. Man šķiet, nē, es zinu, ka būs labāk.

Grišins mani šodien nosauca par жуткий индивидуалист un nodarbības noslēgumā veltīja slavas dziesmas par manu intuitīvo domāšanu, bet šo es nerakstu tāpēc, lai palielītos ar savu iedzimto varēšanu un patiku nošķirties no vairuma kolektīvu, bet gan tādēļ, ka garastāvoklis mani mētā augšā, lejā, un dienās kā šī, kad pēc priekpilnas vakardienas esmu iekritusi miljons jautājumu spēlē, varētu savākties un saprast, ka es esmu tas, ko es daru, nevis nedaru vai nevaru, protams, pēdējais samērīgos daudzumos.

Telefona blūrs, kas apliecina, ka VIŅI bija te!