klasika

Cīņa pašam ar sevi nav sliktākais, kas var notikt. Sliktāk ir tad, kad tāda nav bijusi vispār.

Ja logā nekā nav, tad neko nevar arī atrast.

Tas arhitektūras loks ir tik šaurs un stīvs, ka man bail tajā pazaudēt savu bērnišķību.

Nesasapņojies, man tā bieži saka, nesaceries, lai nebūtu jāviļas, turklāt atkārto. Bet ir kāds vieglums izaudzis manos plecos un tiecas līdz lūpām, daudz jaunā un nezināmā man iekšā spridzina prieka bumbas. Man šķiet, nē, es zinu, ka būs labāk.

Domu tārpiem ziemā labi klājas.

Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam.

Mēs tiekamies, bet tā arī nekad nesatikāmies. Ļaujot laikam plūst caur manām šūnām, nostāšos uz pirmajiem asniem pilnīgi vesela.

Grišins mani šodien nosauca par жуткий индивидуалист un nodarbības noslēgumā veltīja slavas dziesmas par manu intuitīvo domāšanu, bet šo es nerakstu tāpēc, lai palielītos ar savu iedzimto varēšanu un patiku nošķirties no vairuma kolektīvu, bet gan tādēļ, ka garastāvoklis mani mētā augšā, lejā, un dienās kā šī, kad pēc priekpilnas vakardienas esmu iekritusi miljons jautājumu spēlē, varētu savākties un saprast, ka es esmu tas, ko es daru, nevis nedaru vai nevaru, protams, pēdējais samērīgos daudzumos.