klasika

Nesenie

March 27th, 2014

pavasaris nāk

Add to Memories Tell A Friend
Viegls vējš, svārki pinas pa kājām, bet līdz deju sākumam vēl pusstunda. Brīvības ielas ietves izšķīst siltajā gaisā, nesot cilvēku straumes uz mājām, bet kaut kur pa vidu biezajām mūra sienām siltums izkausē vēlmi pēc kaut kā ēdama. Ar kapučino krūzi rokā soļoju pāri Merķeļa ielai, tur vienmēr "deg zaļais". Ne pūķis, bet cilvēks, un autobusi, kas sastājušies rindā kā zaldātiņi, pacietīgi gaida, kad cauri cilvēku plūsmai varēs uzsākt savu tālo ceļu brīvības līkločos. Otrpus ielai esmu nonākusi līdz Vērmaņdārzam, cerībā izvēdnāt prātu no steigas, piesēžu uz soliņa aiz ziedu tirdziņa un lēnām ievelku nāsīs pavasara gaisu. Kaut kur pa nule izdīgušo zālienu brien Velsas korgijs pembroks, apošņā zīmīti un atstāj atbildi. Garām aizslīdz māmiņa ar ziliem bērnu ratiņiem, tikmēr uz blakus esošā soliņa sēdošo puisi jau sveicina bariņš viegli hipsterīgā izskatā.

Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?"
"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam.

Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!"

March 26th, 2014

par zintas stāstu "Paps"

Add to Memories Tell A Friend
Gaidot savu dienišķo Ābolīti, sēdēju pieturā uz soliņa un nejauši piedalījos blakus sēdošā pāra sarunā. Puisis, kas pēc stāstīstā nesen pārbaucis mājās, sarunājas ar meiteni. Meitenei taisns deguns, izskatās jauniņa, tā ap labi, ja vispār astoņpadsmit, kājās zebras raksta getras, mugurā koši rozā pufaika. Abi sēž salikuši rokas kabatās.
- Brauc man līdzi uz Angliju!, saka blondais puisis.
- Es nezinu angļu valodu. Nemaz.
- Tas nekas, a tur angļu valodu nemaz nevajag. Pirmie divi mēneši ir grūtāk, bet pēc tam jau pierod.
- A ko es tur darīšu?
- Nezinu, dzīvosi manā dzīvoklī.

Smejas. Mazliet klusums. Pēc pāris mirkļiem saruna atsākas.

- Tu zini, kāpēc es atbraucu atpakaļ?
- Nu?
- Te man nav nekā, izņemt draugus, bet Anglijā man ir viss, ...
Abi sinhroni nosaka: - ...izņemot draugus.

Piebrauca Ābolītis, un es ar savu piena pudeli un paunām raušos uz durvju pusi. Man pa priekšu iekāpj puisis, apsēžas četrnieku beņķos un izvelk savu balto Samsungu no kabatas. Rokas raupjas, sausas, nagi apgriezti īsi jo īsi, un, skatoties uz tām, šķiet, ka pretī sēž vecs vīrs. Paceļu acis, lai nopētītu puisi, bet tur aiz iepriekš dzirdētās viegli prastās valodas sēž nopietns, kluss laimes meklētājs, kam piebesījies būt nopīpējušamies. Zin, "darbs, mājas, darbs, mājas, aizej mājās, blenz sienā, nav ko darīt, ej gulēt, bet no rīta atkal uz darbu. Kad atbraucu atpakaļ, redzēji, man vaigi pat bija iekrituši, tāā biju nopīpējies... tagad arī nedzeru tik daudz," nosaka puisis.
Abi izkāpjam vienā pieturā.

December 30th, 2008

140'

Add to Memories Tell A Friend
1 )
Powered by Sviesta Ciba