pavasaris nāk
Viegls vējš, svārki pinas pa kājām, bet līdz deju sākumam vēl pusstunda. Brīvības ielas ietves izšķīst siltajā gaisā, nesot cilvēku straumes uz mājām, bet kaut kur pa vidu biezajām mūra sienām siltums izkausē vēlmi pēc kaut kā ēdama. Ar kapučino krūzi rokā soļoju pāri Merķeļa ielai, tur vienmēr "deg zaļais". Ne pūķis, bet cilvēks, un autobusi, kas sastājušies rindā kā zaldātiņi, pacietīgi gaida, kad cauri cilvēku plūsmai varēs uzsākt savu tālo ceļu brīvības līkločos. Otrpus ielai esmu nonākusi līdz Vērmaņdārzam, cerībā izvēdnāt prātu no steigas, piesēžu uz soliņa aiz ziedu tirdziņa un lēnām ievelku nāsīs pavasara gaisu. Kaut kur pa nule izdīgušo zālienu brien Velsas korgijs pembroks, apošņā zīmīti un atstāj atbildi. Garām aizslīdz māmiņa ar ziliem bērnu ratiņiem, tikmēr uz blakus esošā soliņa sēdošo puisi jau sveicina bariņš viegli hipsterīgā izskatā.
Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?"
"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam.
Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!"
Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?"
"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam.
Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!"