![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
- Cs, klusu! - teica slaida sieviete galda galā.
Bērni, kas sēdēja pie galda, uz brīdi sarāvās, taču vieglā dunoņa, kas valdīja tumšajā ēdamtelpā, īpaši klusāka nekļuva. Jaunākie bērni viegli iesmējās un pieklusinātā balsī turpināja iesāktās čalas. Gados vecākie jaunieši pārsvarā bija sadalījušies nelielās, draudzīgās grupiņās un, sēdēdami pie garā ozolkoka kopgalda, sāka bakstīt cits citam ar elkoņiem sānos, lai uz brīdi pārtrauc sarunas un nepazīstamā sieviete ar kastaņkrāsas matiem varētu teikt savu sakāmo.
- Klusu, es teicu! - atkārtoja jaunā sieviete.
Viņa nebija rēķinājusies, ka nelielo, ar gaiši brūniem koka paneļiem apstrādāto telpu pašas balss nepieskandinās tā, ka aicinājumu nelielai jaunās direktores uzrunai sadzirdēs tikai tuvāk sēdošie bērni. Septiņgadīgais zēns pie atkārtotā aicinājuma pievērst uzmanību galda galā stāvošai gados jaunai sievietei satrūkās, taču puisēns ar linu krāsas matiem un lielām, tumši brūnām acīm, kas apkārtējos vērās ar aizrautīgu interesi, tikai iesmējās, redzot, ka sauciens atsitās telpas otrā galā un kā lidojoša tenisa bumbiņa atgriezās atpakaļ pie sitēja. Ēdamtelpā skanēja smiekli, čalas turpinājās un gaisā virmoja visas pēdējā nedēļā uzkrātās emocijas, lai gan vakars pats sevī jau bija uzkrājis dienā iegūtos piedzīvojumus, un jaunieši nemitējās pārstāstīt cits citam pa dienu paveikto un tik pacilāti apspriest itin visu, kas iešāvās prātā.
Visas šīs kņadas laikā, kas citos tikpat siltos vakaros, kad sienāži aiz lielajiem, balti krāsotajiem logiem sisina, būtu nesaprotami un pat visai nepieļaujami, ņemot vērā jau gadiem ilgi ieturēto disciplīnu un stingros noteikumus, pavāra palīgs un divas citas sievietes, kas palīdzēja ne tikai virtuvē, bet arī citos saimniecības darbos, nesa telpā lielas sudraba paplātes. Uz tām ritmiski bija izkārtotas mazas, baltas krūzītes uz apakštasītēm, kas apgleznotas ar vijīgām efejas lapām. Katrā no krūzītēm bija kaut kas jau ieliets, un garaiņi, kas cēlās no krūzītēm, piepildīja telpu ar patīkamu aromātu, padarot vakara gaismas pielieto telpu siltāku un gaišāku. Paplāšu nesēji raitiem soļiem izdalīja krūzītes, nolikdami tās uz galda blakus katra bērna zupas šķīvim pa labi vairāk uz galda vidu. Kad nesēji savu darbu bija gandrīz jau pabeiguši, ar glīti nopucētām lakādas kurpēm rīvēdami ēdamtelpas grīdu, it kā viņi dejotu, bērnu interese par notiekošo tikai auga un auga, un skaļie čuksti vai, precīzāk, čalas kļuva intensīvākas. Troksnis telpā nu jau bija kļuvis apgrūtinošs, un saspringtā gaisotne atspoguļojās skolotāju acīs, tās sāka šaudīties uz visām pusēm kā ūdens lāses, kas nokrītot rada daudz mazu ūdens šļakstu; viņi centās piefiksēt katru, kas neievēroja uzrunu. Pretstatā ikdienišķajai zvanu skaņai norībēja durvis aiz paplāšu nesējiem. Noteiktā, stingrā balsī slaidā sieviete galda galā atkārtoja trešo reizi:
- Klusu! Es esmu Brounžas jaunkundze un turpmāk vadīšu šo skolu.
Bērni, kas sēdēja pie galda, uz brīdi sarāvās, taču vieglā dunoņa, kas valdīja tumšajā ēdamtelpā, īpaši klusāka nekļuva. Jaunākie bērni viegli iesmējās un pieklusinātā balsī turpināja iesāktās čalas. Gados vecākie jaunieši pārsvarā bija sadalījušies nelielās, draudzīgās grupiņās un, sēdēdami pie garā ozolkoka kopgalda, sāka bakstīt cits citam ar elkoņiem sānos, lai uz brīdi pārtrauc sarunas un nepazīstamā sieviete ar kastaņkrāsas matiem varētu teikt savu sakāmo.
- Klusu, es teicu! - atkārtoja jaunā sieviete.
Viņa nebija rēķinājusies, ka nelielo, ar gaiši brūniem koka paneļiem apstrādāto telpu pašas balss nepieskandinās tā, ka aicinājumu nelielai jaunās direktores uzrunai sadzirdēs tikai tuvāk sēdošie bērni. Septiņgadīgais zēns pie atkārtotā aicinājuma pievērst uzmanību galda galā stāvošai gados jaunai sievietei satrūkās, taču puisēns ar linu krāsas matiem un lielām, tumši brūnām acīm, kas apkārtējos vērās ar aizrautīgu interesi, tikai iesmējās, redzot, ka sauciens atsitās telpas otrā galā un kā lidojoša tenisa bumbiņa atgriezās atpakaļ pie sitēja. Ēdamtelpā skanēja smiekli, čalas turpinājās un gaisā virmoja visas pēdējā nedēļā uzkrātās emocijas, lai gan vakars pats sevī jau bija uzkrājis dienā iegūtos piedzīvojumus, un jaunieši nemitējās pārstāstīt cits citam pa dienu paveikto un tik pacilāti apspriest itin visu, kas iešāvās prātā.
Visas šīs kņadas laikā, kas citos tikpat siltos vakaros, kad sienāži aiz lielajiem, balti krāsotajiem logiem sisina, būtu nesaprotami un pat visai nepieļaujami, ņemot vērā jau gadiem ilgi ieturēto disciplīnu un stingros noteikumus, pavāra palīgs un divas citas sievietes, kas palīdzēja ne tikai virtuvē, bet arī citos saimniecības darbos, nesa telpā lielas sudraba paplātes. Uz tām ritmiski bija izkārtotas mazas, baltas krūzītes uz apakštasītēm, kas apgleznotas ar vijīgām efejas lapām. Katrā no krūzītēm bija kaut kas jau ieliets, un garaiņi, kas cēlās no krūzītēm, piepildīja telpu ar patīkamu aromātu, padarot vakara gaismas pielieto telpu siltāku un gaišāku. Paplāšu nesēji raitiem soļiem izdalīja krūzītes, nolikdami tās uz galda blakus katra bērna zupas šķīvim pa labi vairāk uz galda vidu. Kad nesēji savu darbu bija gandrīz jau pabeiguši, ar glīti nopucētām lakādas kurpēm rīvēdami ēdamtelpas grīdu, it kā viņi dejotu, bērnu interese par notiekošo tikai auga un auga, un skaļie čuksti vai, precīzāk, čalas kļuva intensīvākas. Troksnis telpā nu jau bija kļuvis apgrūtinošs, un saspringtā gaisotne atspoguļojās skolotāju acīs, tās sāka šaudīties uz visām pusēm kā ūdens lāses, kas nokrītot rada daudz mazu ūdens šļakstu; viņi centās piefiksēt katru, kas neievēroja uzrunu. Pretstatā ikdienišķajai zvanu skaņai norībēja durvis aiz paplāšu nesējiem. Noteiktā, stingrā balsī slaidā sieviete galda galā atkārtoja trešo reizi:
- Klusu! Es esmu Brounžas jaunkundze un turpmāk vadīšu šo skolu.