klasika

kaķu stāsti, dublis 2

kaķu stāsti, dublis 2

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam.
  • Tev klēpī ir ... ēēē ... korpuss? :)
    • Jā, vijoles korpuss, kad Maziņš neļauj spēlēt.
  • tā...tagad esi tomēr sākusi spēlēt? tad, kad es tev piedāvāju spēlēt, bija, es labi atceros: "nē, es jau neko, es neprotu!" mums, starp citu, vijoles vairs nav grupā, bet -...
    • Kamēr māsas nav mājās, tikmēr to var atļauties.
      Toreiz tavu piedāvājumu nopietni apsvēru, bet, kā redzi, teksts pēdiņās arī pašlaik ir visai aktuāls. Manas tehniskās prasmes kopš, hm, laikam 9. klases noteikti nav salīdzināmas ar kādu, kas spēlē grupā, tiesa, pārliecinājos, ka tas, kas iegūts, nekur nepazūd - pēc dzirdes varu uzķert, nospēlēt to, ko gribu.
      Visas šīs lietas daru, kad manī kaut kas mazliet gruzd. Nezinu, kā ir citādāk.

      Treniņš un liels darbs, tad viss iespējams. Jebkurā jomā.
Powered by Sviesta Ciba