klasika

Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam.

Katru reizi, kad ieeju koridorā, tur uz grīdas mētājas tieši trīs vilnas zeķes. Paceļu, nolieku un tipinu tālāk. Kad ieeju virtuvē pēc kārtējās kafijas devas, pār mani nāk apgaismība, ka atkal esmu aizmirsusi kādu kaķi virtuvē. Katru reizi tas ir kāds cits, bet zeķes mētājas tik un tā, ik reizi tieši trīs no trīspadsmit. Mēs esam dažādi, bet niķi visiem vienādi.