| |
[Oct. 1st, 2005|09:36 am] |
Drako nomurmināja kaut ko līdzīgu "viss kārtībā", apsēdās un sāka lūkoties, vai kaut viens špikeris ir palicis vesels. Viņu gaidīja nežēlīga vilšanās- ne no viena papīra gabaliņa nebija palikuši pāri pat pelni. Malfojs sāka krist panikā. Bija manāms, ka viņš zin mācību materiālu ne labāk par savu rakstāmspalvu. Pietiekami pie sevis izsmējies Harijs sāka steigties- vajadzēja pašam izpildīt darbu un pie viena pierunāt Drako norakstīt...
Tomēr pirmās četrdesmit minūtes nepagāja mierīgi. Minūtes desmit pēc notikuma ar špikeriem, klasē ienāca profesore Maksūra. Viņa aplūkoja skolēnus un piegājusi pie Strupa tam kaut ko klusu pateica. Profesors pamāja ar galvu.
-Greinžeras jaunkundze, lūdzu sekojiet man. Ar mantām,- Maksūra vērsās pie Hermiones, kura sēdēja priekšā Harijam.
Meitene neko nesaprazdama izgāja ārā. Zēns nedaudz sadrūma- kopā ar Hermioni viņš jutās pārliecinātāks par saviem spēkiem, tomēr nenokārdams degunu viņš turpināja atbildēt uz jautājumiem. Viņš pabeidza atbildēt uz visiem jautājumiem desmit minūtes pirms noteiktā laika. Pašķielējis uz Malfoja lapiņu, Harijs ieraudzīja, ka Slīdenis drudžaini min atbildes. Zēns pašķielēja uz Strupa pusi. Viņš sēdēja pie galda un izskatīdamies pēc statujas lasīja grāmatu. Harijs ātri pievirzījās tuvāk malfojam un pagrūda tam tuvāk savas atbildēs.
-Raksti,- klusu-klusu, ar vienām lūpām teica zēns.
-Poter, ej tu...,-tik pat klusu atsaucās Drako.
-Izkritīsi. Raksti, kamēr dodu.
Malfojs saviebās, un tomēr paklausīgi sāka čirkstināt pa pergamentu ar spalvu.
Harijs nebija pārliecināts, vai kursa biedrs paspēja visu norakstīt, tomēr bija spiests savākt lapiņu atpakaļ, tajā brīdī, kad Strups sāka staigāt pa rindām savākdams darbus.
Praktiskā daļa Harijam izdevās daudz sliktāk. Mikstūra, kuru viņam un Malfojam vajadzēja uzvārīt bija pati pretīgākā un "prasīgākā", kāda vien varēja būt.
Zēns labi zināja proporcijas, zināja, kā vajag gatavot, un tomēr kaut kas notika ne tā kā vajadzēja. Izkatījās, ka Strupam bija taisnība pirmajā kursā, kad viņš teica, ka šim priekšmetam ir nepieciešams talants...Kaut kā ar dievu uz pusēm Harijam tomēr izdevās pagatavot mikstūru tieši tādu kādai viņai vajadzēja sanākt. Viņai pat parādījās nepieciešamā krāsa.Drako atkārtodams visas Harija darbības, arī tika galā ar uzdevumu. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|10:03 am] |
Zēns izgāja ārā no mikstūru klases izspiests kā citrons. Pretīgā šķidruma dēļ kuru tikko nācās vārīt, sāpēja galva. Harijs gāja viegli grīļodamies. Viņš knapi aizvilkās līdz Slīdeņa koptelpai. Zēnam nepietika spēka, lai aizietu līdz guļamtelpai un viņš novēlās uz tuvākā dīvāna.
Miegs Hariju momentāi aprija...
Cik ilgi viņš nogulēja, Harijs nezināja, tomēr viņš pamodās no balsīm kuras skanēja pie pašas auss.
-...Lieciet viņu mierā,- kāds šņāca.
-tu ko viņu aizstāvi?
-Un pat, ja jā, tad kas? Tinieties no šejienes!
-Nu beidz, tas nav nāvējoši! Tas būs vienkārši jautrs joks...
-Atrodiet kādu citu,- strikti paziņoja pirmā balss.-Un atdodiet man viņa brilles.
-Bet,Drako...
-Fiksi atdodiet brilles!
-Nu, labi-labi! Nezinu, kas ar tevi noticis, bet skaidrs, ka nekas labs...Mēs domājām tev patiks.
Harijs atvēra acis, bet neko neieraudzīja. Viss bija izplūdis miglā.
-Turi,- Drako, kā zēns saprata no sarunas, pasniedza viņam brilles.
-Paldies,- Harijs uzlika brilles un palūkojās uz Malfoju.- Kāpēc tu to izdarīji?
-Nezinu...- Bija redzams, ka drako svārstās starp to, lai uzbļautu zēnam, vai arī tieši otrādi, pateikt kaut ko citu.
Harijs to pamanīja un nolēma nepalaist garām izdevību:
-Paklau...Drako...e-e-e...-Viņam bija ļoti nepierasti saukt Malfoju vārdā.- Es padomāju, ka mēs...iespējams...varētu...ne tā ienīst...nu...draudzēties...
Malfojs bija pārsteigts, kaut gan to neizrādīja.
-Tu piedāvā man draudzību?- Drako pa paradumam šķībi pasmīnēja.-Zini...tas ir kaut-kā...dīvaini.
-Nu un kas?
-Nekas...vienkārši dīvaini. Priekš kam tev tas viss? Cik es saprotu, tu neesi pametis savus Grifidora draugus...
-Un kas par to?
-A,Tas!- sadusmojās Drako. Kā man būtu jāuzvedas?! Visa skola zin, ka mēs esam ienaidnieki! |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|10:22 am] |
-Es tev pateikšu priekšā ko darīt, Harijs šķelmīgi pasmaidīja un pastiepa roku.
Malfojs izbrīnījās vēl vairāk un tomēr pieņēma rokas spiedienu... |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|10:26 am] |
5. nodaļa.
Aizsardzība pret tumšajām zintīm šajā gadā bija pats dīvainākais priekšmets, kaut gan taisnības labad jāmin, ka tāds viņš bija bijis visus iepriekšējos gadus. Visu pirmo mēnesi to vadīja...aurori! Jā-jā, tieši no Maģijas ministrijas. Pie tam katru stundu vadīja cits aurors. Rakstiskie darbi šajā priekšmetā tika samazināti līdz minimumam, un pārsvarā tika uzdoti mājās. Viņus izspieda praktiskās nodarbības, kuras pārvērtās par viss īstākajiem maģiskajiem dueļiem.
Tomēr eksāmens bija vēl neparastāks- pirmkārt viņu ieradās pieņemt pats Dumidors, otrkārt viņam nopakaļ iekliboja Trakacis Trandāms, bet treškārt līdz ar zvanu klasē ieradās vēl arī Strups.
-Labrīt, dārgie skolēni!- Teica pieradušais sacīt runas Dumidors.- Šodien jums ir ļoti svarīga diena. jums vajadzēs nodemonstrēt jūsu prasmes maģiskajā duelī ar mūsu profesoru...
Visi palūkojās uz Trakaci, bet tas palika nekustīgi stāvam. Pamanījis uz kurieni skatās skolēni Dumidors piebilda:
-Es runāju par profesoru Strupu.
Strups izdarīja nelielu soli uz priekšu. Skolēni draudzīgi izdarīja soli atpakaļ. Nevils Lēniņs, kurš, lai cik tas dīvaini nebūtu arī bija izvēlējies aizsardzību, sāka viscaur trīcēt- viņam jau pietika ar mikstūrām, un te vēl...
-Tika čūska pie varas,- Rons iečukstēja Harijam ausī.
Zēns pamāja ar galvu. Strups izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.
-Tātad,- turpināja Dumidors.- Nezaudēsim veltīgi laiku. Mums priekšā stāv daudzi dueļi, tāpč neredzu jēgu vilkt laiku. Gribu bridināt, ka profesors ir ļoti labs duelētājs. Es, protams palūdzu viņu neradīt smagas traumas un tomēr viņš var iedomāties, ak jūs jau esat gatavi sarežģījumiem un...-Direktors daudznozīmīgi ieklepojās.- Labi...Es nedomāju, ka kāds varētu uzvarēt mūsu cienījamo profesoru tomēr esiet akurāti...Profesors un komisija, kuru sastādam es un Trandāms, vērtēs jūsu dueli... Labi, sāksim brīvprātīgi...Vai kāds vēlas sākt pirmais?
Neviens nevēlējās. Harijs jau sāka apsvērt domu, vai viņam vajadzētu pieteikties pirmajam...Bet viņš bija redzējis Strupu kā duelētāju, tikai vienu reizi un toreiz ar viņš bija izmantojis tikai vienu burvestību...Un pretinieks jau arī bija- tikai zīdainis netiktu galā...Kaut gan trešajā kursā Harijs un viņa draugi spēja aizsūtīt Srtrupu nokautā ar pirmo burvestību, kaut gan profesors toreiz nebija gatavs uzbrukumam un bija pavisam citi apstākļi...Vienā rokā saites ar kurām viņš bija sasējis Vilksonu, otrā burvju nūjiņa, pavērsta pret Sīriusu Bleku, kuru toreiz uzskatīja par noziedznieku...Strups nedomāja, ka skolēni viņam uzbruks. pašlaik pārākums bija profesora pusē- viņš bija gatavs , zināja ko darīt, viņa krājumā bija daudz burvestību. Kamēr harijs pārdomāja šo tēmu Dumidors paziņoja: |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|11:06 am] |
-Nu ko...Tad sāksim pēc saraksta.
Zēns pārtrauca savas pārdomas un sāka vērot notiekošo. Ar katru jaunu Dueli harijs ar vien vairāk pārliecinājās par to, ka Harijs ir lielisks duelists.Visi, tie kuri tika izaicināti viņam par pretiniekiem- cieta neveiksmi.
daži noturējās ilgāk, daži salūza jau pašā sākumā...
Profesors izteica buramvārdus ar tādu kā nevērību, vienaldzību, garlaicību...Un tas lika nervozēt. Viss vairāk Strups ņirgājas par Drako, kurš starp citu turējās kā malacis, kaut gan beigās arī tika uzveikts. Rons ļauni pasmējās par viņu tomēr Harijs draugu neatbalstīja. Kad Malfojs gāja garām Harijs viņam uzsmaidīja. Drako viņam atbildēja ar bēdīgi savilktu seju.
Pienāca Harija kārta. Zēns momentāli sāka uztraukties. Visas viņam zināmās burvestības pēkšņi izlidoja no galvas...Harijs bija gatavs atzīties, ka nav gatavs, bet tajā brīdī viņu paglāba Trakacis:
-Atstājiet zēnu uz beigām,- nedaudz čerkstoši teica aurors.- Lai visi nenervozēdami varētu paskatīties. Viņš nav tik viegls...Varu derēt, Severus, ka ap viņu tu dažus zobus salazīsi...
Strups saviebās, tomēr strīdēties nesāka. harijam uzreiz kļuva vieglāk. Viņam sniedza spēkus, tas, ka vecais aurors viņam uzticējās. Un tomēr Trandāma vārdos bija redzama kaut kāda divdomība...
Tika izsaukts Rons. Vajadzēja redzēt kā puisis turējās. Viņš pāris reizes krita zemē ar asiņojošu lūpu, pārsistu uzaci, un katru reizi cēlās kājās nevēlēdamies, lai viņu piespiež pārtraukt divkauju. Viena no viņa raidītajām burvestībām pat sasniedza mērķi- kaut kas, liels, gaišs, straujšs uz brīdi apžilbināja profesoru neļaujot tam nobloķēt uzbrukumu, un iesita pa seju. Tomēr Strups nekavējās. Sevišķi spēcīgs "Spufedujus" atrubīja Ronu. Zēns atslēdzies nokrita zemē un izmeta no rokām burvju nūjiņu. Tomēr arī profesors nebija izgājis no šīs cīņas sveikā- viņam pa degunu nāca asinis. Dumidors sāka uztraukties, bet Strups mierīgi noslaucīja asinis ar mantijas piedurkni un paziņoja, ka tā ir prasta burvestība, kura pie tam slikti iedarbojās. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|11:44 am] |
Kad rons atguva samaņu, Trakacis Trandāms pienāca pie viņa un bilda:
-Vīzlija jaunskungs jūs lieliski turējāties...Vai jūs nevēlaties kļūt par auroru? Mums ir vajadzīgi tādi spēcīgi puiši kā jūs.
-Ļoti gribu,- zēnu uzmundrināja Trandāma vārdi.- es tāpēc arī izvēlējos aizsardzību...
Beidzot visi skolēni ar lielākām vai mazākām traumām bija izgājuši cauri eksāmenam. Atkal noskanēja Harija uzvārds. Šoreiz zēns neuztraucās. Viņš neredzēja, ne skolēnus kuri ar ziņkārību meta skatienuz uz viņu un Strupu, ne direktoru, ne arī veco auroru. Tikai viņš un kopš pirmā kursa ienīstais profesors.Bija unikāla iespēja uzvarēt Strupu, parādīt, ka ats viņu par velti pazemoja, pazemot Strupu...Te harijam kaut kas iedūra sirdī...Ja tā notiks tad pēdējais plāna punkts priekš viņa kļūs nesasniedzams. Zēns sāka svārstīties. Tomēr atcerējies to, ka ar Drako viņš vispirms sastrīdējās un tikai pēc tam sadraudzējās, viņš nedaudz nomierinājās.
Viss sākās ar tradicionālo paklanīšanos. Strups un Harijs neatraudamies lūkojās viens otram acīs. Naids un nepatika bija lasāmi profesora acīs...To pašu Strups redzēja Harija skatienā. Ieņēmuši pozīcijas zēns un profesors sastinga gaidīdami signālu, un turpinādami lūkoties viens otram acīs. Katrs no viņiem it kā centās uzminēt otra domu gaitu.
-Sākam!- Negaidot iesaucās Trandāms.
-Tukšrokdžimpiņ!- vienā balsī iekliedzās Strups un Harijs.
Viņu burvestības saskrējās un sašķīda miljonā dzirksteļu, kuras uz brīdi apžilbināja duelētājus.
-Lokokusties!-izkliedza Harijs, Profesors bloķēja.
-Apturamus! Atbildēja Strups, zēnam izdevās izvairīties.
Profesors ļauni pasmīnēja un paziņoja:
-Otkepske Muonortap!
Harijs ļoti izbrīnījās.Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis tādu burvestību. iedarbojās tā arī ļoti dīvaini. No Strupa nūjiņas izlidoja biezi, melni dūmi, kuri nolaidās zemē un savākušies vienkopus pārvērtās par lilu, melnu figūru klases vidū...Pēc mirkļa Harijam pretī stāvēja Atsprātotājs. Zēns apjēdza, ka ats nav īsts un tomēr no tā nekļuva vieglāk. Visu ķermeni aptvēra aukstums, galva sāka griezties, kā vienmēr viņš sāka dzirdēt vecāku kliedzienus...kaut kādus Sīriusa vārdus...Tomēr harijs apjuka uz neilgu brīdi. Viņš atcerējās par Vilksonu, par viņa stundām, par to, kā pateicoties tām varēja izglābt sevi un draugus. Krūtīs atkal ienāca siltums, nūjiņa ar svilpienu pāršķēla gaisu: |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|12:24 pm] |
-Sauces Aizstāvum!!!
Te notika kaut kas tāds, kas nekad agrāk nebija noticis, tajos brīžos, kad Harijs izteica šo burvestību- no viņa nūjiņas izleca nevis sudrabainais briedis, kā tas notika parasti. Zēna nūjiņa sāka spīdēt piepildīdama klasi ar gaismu un siltumu, atskanēja fēniksa dziedāšana un drīzumā parādījās arī pats putns. Fēniks bija spocīga paskata, ar izplūdušām kontūrām, vienkārši sārti zeltains traips, bet tas tomēr bija fēniks.Atsprātotājs izdzirdējis dziedāšanu saliecās un pazuda. Uzreiz pēc viņa pazuda arī fēniks, bet tā dziesma vēl ielgu laiku skanēja skolēnu, direktora un vecā aurora ausīs...
Un tomēr duelis turpinājās. Strups ātri atgāja no šoka un sāka atkal uzbrukt Harijam. Zēns nedaudz noguris aizstāvja burvestības dēļ sāka aizstāvēties nedaudz vārgāk. Drīz vien profesora lāsts atstāja zēna plecā dziļu skrambu. Sāka līt asinis, un Zēns knapi noturējās, lai neiekliegtos-rēta sāka uzreiz neizturami dedzināt...Tomēr viņš nepadevās. Viņam gribējās uzvarēt šajā cīņā, un viņš sajuta, kā spēki atgriežas priekš nākamās burvestības...Un pavisam negaidot notika tas ko harijs bija gaidījis viss mazāk- Strups strauji pamāja ar nūjiņu un izkliedza:
-Imperio!
Klase noelsās, Dumidors sarauca pieri tomēr nepakustējās no vietas, viens vienīgs Trandāms šķībi pasmīnēja. Hariju pārņēma silti laimes viļņi, viegli un pūkaini mākoņi, kuri apmigloja veselo saprātu, rēta uz rokas pārstāja sāpēt. tā bija laimes pasaule no kuras negribējās atgriezties...
-Met zemē nūjiņu,- kaut kur no tāluma atskanēja strupa pavēle.
Zēns jau gribēja pakļauties, kad negaidot it kā pamodās. Viņš saprata, kas tas ir par stāvokli un ar ko tas viņam draud. Harijs sāka pretoties.
-Met zemē nūjiņu!- atkal profesora balss, tikai tagad jau tuvāk.
Zēns saniknojās. Kādas Strupam ir tiesības viņam pavēlēt?!
-"Nekad! Nekad!"- harijs sajuta ka ir pilnīgi atbrīvojies. Niknums par profesora izdarīto vēl ar vien valdīja zēna galvā, viņš strauji pacēla nūjiņu un izkliedza kaut- kādu burvestību. Viņš pat nesaprata kādu īsti, tomēr tā bez šķēršļiem sasniedza gala mērķi- Strups pēkšņi saliecās, iekliedzās ne savā balsī un saķēra seju...hariju neatskurbināja pat tas, ka profesora drēbes pašas no sevis sāka plīst, zēns izsaucās:
-Tukšrokdžimpiņ!!!
Strupu strauji atsvieda pret sienu, viņš atsitās pret to un noslīdēja zemē ar seju pret grīdu...Viņa nūjiņa attapās Harija rokās. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|12:49 pm] |
Zēns smagi elpoja, tomēr saldā uzvara viņam deva spēkus. Viņš ar tādu kā aklu apmierinātību turēja rokās saspiestu profesora nūjiņu. Un tad pēkšņi līdz viņam atlidoja skolēnu čuksti. Harijs atjēdzās. Viņš palūkojās uz kursa biedriem, tie izbijušies lūkojās uz viņu...Zēns palūkojās uz Dumidoru un Trandāmu. Direktors bija acīm redzamā šokā un nespēja pakustēties. Aurors par kaut ko satraukti domāja...Harijs izbijās un strauji pagriežas pret Strupu. Profesors nekustīgi gulēja uz zemes, visa viņa mantija bija saplēsta un izsmērēta ar asinīm. Zēnu pārņēma izbīlis. Viņš nervozi centās atcerēties, kas tā bija par burvestību, kuru viņš pielietoja. Ar cerību, ka tā nebija "Avada Kedavra" Harijs metās pie profesora Strupa. Profesoras par laimi bija dzīvs. Dziļā bezsamaņā, bet dzīvs. Zēns ar grūtībām viņu piecēla, pārmeta profesora roku sev pār plecu un devās uz durvju pusi. Neviens nepakustējās. Harijam pēkšņi palika tik slikti, cik slikti nebija bijis kopš tā brīža, kad viņš pārgāja uz Slīdeni. Viņš sajuta, ka ir nepieciešams paskaidrot kurp viņš ved profesoru:
-Es aizvedīšu viņu uz slimnīcas spārnu,- nomākti nomurmināja zēns, vērsdamies pie Dumidora.
Direktors klusēdams pamāja ar galvu.
Gāja viņi ļoti ilgi. Harijam par brīnumu stundas vēl nebija beigušās un gaitenis bija tukšs. Strups knapi vilka kjas, klupa, klepoja un kaut ko čukstēja. Kad viņi beidzot nokļuva līdz slimnīcas spārnam Harijs nosēdināja profesoru uz tuvākās gultas. Sega uzreiz piesūcās ar asinīm.
-POMFRĪ MADĀMA!!!- paniskā iesaucās Harijs.
Medmāsa atskrēja no sava kabineta, ieraudzīja Strupu un ķērās pie sirds.
-Merlin, kas ar viņu noticis?
-E-e-e...mums bija aizsardzība pret tumšajām zintīm...mēs cīnījāmies divkaujā...es netīšām viņu nolādēju...netīšām...
-Ak Merlin...
Pomfrī madāma norobežoja gultu ar aizskariem un ķērās pie profesora ārstēšanas. Arī harijam visā tajā tika atrasts darbs.
Visa Strupa seja bija vienās asinīs, profesors nepārstāja kaut ko murmināt un tas zēnam lika sastingt šausmās...Viņš nebija domājis, ka spēj tā izmantot savu naidu...No kura vairs nebija palicis ne kripatiņas. Harijs jutās šausmīgi vainīgs, lamāja sevi par to, ka nenometa nūjiņu tajā brīdī, kad Strups viņam pavēlēja...Viņam gribējās apgulties uz blakus gultas tādā pašā stāvoklī kādā viņš bija iedzinis profesoru...
Tikai pret vakaru zēns iznāca no slimnīcas spārna un, nevienu un neko, neredzēdams vilkās atpakaļ uz koptelpu...Acu priekšā stāvēja Strupa asiņainā seja, un viņa bezjēdzīgā murmināšana vēl ar vien skanēja ausīs... |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|01:38 pm] |
Nepaspēja harijs nokāpt Cūkkārpas pagrabos kā pa ceļam satika Dumidoru. Zēns gribēja izlikties, ka nav viņu pamanījis un aizbēgt, bet direktors viņu jau bija ievērojis un pasauca.Zēnam nācās apstāties. Kādu brīdi viņi abi stāvēja klusēdami.
-Kā jūtas profesors Strups?- Direktors beidzot klusu pajautāja.
-Jau labāk,- tā pat čukstus atbildēja zēns.- Pomfrī madāma visu labi izdarīja...
Dumidors jau gribēja pateikt vēl kaut ko, bet Harijs viņu iztraucāja:
-Piedodiet, direktora kungs...Jūs, laikam mani izslēgsiet...Un vēl nosūtīsiet uz Askabanu...Tas tak bija aizliegtais lāsts...
-Krucio,- pateica priekšā direktors.
-Jā...mums ceturtajā kursā stāstīja, ka ja tādu lāstu izmantot pret cilvēku, tad...iesēdinās Askabanā...Uz visu mūžu...
-Es to zinu, Harij,- direktora balss kļuva siltāka...-Bet profesors Strups arī izmantoja aizliegtu melno maģiju "Impērius", ja runāt skaidrāk.Tā kā tādā gadījumā jums abiem ir gatava vieta Askabanā...Tomēr...Es negribēju tev teikt, bet Trandāms cerēja, ka profesors Strups izmantos pret tevi šo lāstu...Viņš pats to palūdza.
-Ko?!- Harijs neticēja savām ausīm.
Vecaus aurors bija pierunājis Strupu, lai tas izmanto valdum lāstu... Bet kāpēc? Dumidors it kā izlasīja zēna domas:
-Es domāju, ka Trandāms gribēja redzēt kā tu spēj pretoties melnajai maģijai. Viņš jau kopš gada sākuma ir sacēlis kājās visu Ministriju...
-Kāpēc?- pajautāja zēns ar vien vairāk apjukdams- Tātad viņu neviens nesūtīs uz Askabanu?
Direktors pasmaidīja:
-Viņš jau kopš janvāra staigā apkārt strīdēdamies ar visiem, kas par tevi saka ko sliktu...Saka, ka uzreiz pēc skolas padarīs tevi par Auroru...
-Jā-jā, padarīšu,- nū stūra izkliboja Trakacis.- Bet šim mūsu "slimniekam" nevajadzēja tevi novērtēt par zemu...Viņam vajadzēja to saprast jau tajā brīdī, kad tu izsauci aizstāvi. To ne katrs spēs izdarīt.
-Tātad mani neizslēgs?- tas pašlaik bija galvenais jautājums kurš uztrauca Hariju.
Vecais aurors sāka smieties.
-Nē puis, neizslēgs. Vēl vairāk- tev būs augstākā atzīme aizsardzībā un varēsiet jūs kopā ar savu draugu Vīzliju vākt T.R.I.T.O.N.U.S.
Trakacis, atkal sāka klepot un iesmējies aizkliboja tālāk.
-Kāpēc mani neizslēgs?- pajautāja Harijs, kad aurors pazuda skatienam. Zēns protams priecājās, ka paliek skolā...atkal...bet viņam ļoti gribējās zināt iemeslu. Pārāk izskatījās pēc tā, ka direktors viņu atkal velk ārā no nepatikšanām.
-Melnā maģija ir neskaidra lieta, tieši tāpēc arī aizliegta,- teica Dumidors.- Nav iespējams noteikt, kā dažādi cilvēki uz to reaģēs...daži knapi spēj atbrīvoties, citi kļūst agresīvi, trešie vispār sajūk prātā...Profesors Strups patiešām nenovērtēja tevi...Bet labāk par to domāt pēc iespējas mazāk. Viņš sapratīs...ar laiku...
Viņi vēl nedaudz paklusēja.
-Kā tev klājas Slīdenī-Pēkšņi pajautāja direktors.- es šodien redzēju kā tu uzsmaidīji misteram Malfojam...Vai to var uzskatīt par veiksmi?
-E-e-e...Laikam, jā...-Harijs svārstījās- atskaitīties viņam Dumidora priekšā vai arī nē.- Mēs ar viņu...hm-m...it kā sadraudzējāmies.
-Tas ir burvīgi!- Direktora seja palika priecīgāka.- Es redzu, ka tu bez darba nesēdi. Nu, ko...Veiksmi tev. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|02:27 pm] |
6. Nodaļa
Nākamajā rītā Harijs un Drako sēdēja sava torņa koptelpā un spēlēja burvju šahu.Pēdējam eksāmenam viņiem vajadzēja notikt nākamajā dienā. Malfojam- Burvestībās, bet Harijam- Pārvērtībās. Pašlaik viņi "gatavojās". Drako lēni bet mērķtiecīgi tuvojās zaudējumam. Viņš zaudēja vienu figūru pēc otras un sajutis to, ka zaudējums ir tuvu viņš pacentās Harijam aizpūderēt smadzenes:
-Kā tu domā, kā tur jūtas mūsu torņa vecākais?- painteresējās Malfojs ar uzspēlēti- vienaldzīgu sejas izteiksmi atlaizdamies krēslā.-Nezinu kā citi, bet manuprāt tu viņam superīgi iekrāvi.
Harijs noburkšķēja kaut ko neskaidru un palaida garām savu laidni. malfoja zirgs to uzreiz pievāca no laukuma. Harijam šī tēma nebija diez ko patīkama...
Drako, redzēdams, ka šāda veida saruna bojā harija kaujiniecisko noskaņojumu, turpināja savu tekstu:
-Es, protams saprotu- torņa vecākais, cieņa...Bet tomēr viņš bija pelnījis. Viņš tak tev krita uz nerviem vēl vairāk par mani. Taisnība?
-Taisnība,- Harijs saņēma iedvesmu un palūkojās uz šaha dēlīti ar skaidru skatienu. Pārbīdījis torni viņš paziņoja:
-Šahs un Mats.
Malfojs izbrīnījies palūkojās uz figūrām, un atmetis ar roku sāka runāt, šoreiz jau nopietni: |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2005|02:46 pm] |
-Un tomēr...Kā tev šķiet, kā viņš jūtas? Kā nekā "krucio"- nav joka lieta...
-Ja tu dod mājienu par to, ka man vajadzētu doties viņu apciemot, tad tu velti pūlies-es neiešu,- drūmi paziņoja Hrijs.- Viņš mani gabalos saraus. Bet ja viņš vēl ar vien guļ tad ar skatienu nogalinās. Nebrīnies, viņš to spēs izdarīt.
-Klausies, bet tā ir doma,- drako uz mirkli aizdomājās.- ja tu dosies uz slimnīcas spārnu un viņš tevi nenogalinās, tātad viņš vēl ir slims...Nu bet ja tevi atnesīs atpakaļ pa gabaliņiem, tātad...
-Izbeidz! Es neesmu idiots, lai turp dotos...
-A manuprāt tev vajadzētu aiziet. tu viņu traumēji- tev arī puķītes nest, šokolādes vardītes, un vispār visādus saldumus...Kurš tad cits to izdarīs?
-Varbūt tu?
-Ko es? Man vēl burvestībām gatavoties...
-Nu...labi.
Pie slimnīcas spārna Harijas satika grupu pirmkursnieku. Pāris meitenes turēdamas pie rukām veda dažus zēnus. Tie savukārt pretojās un līda kautiņā ar visiem, kas atradās metra rādiusā.Zēni jau viscaur bija zilumos un saskrāpēti, tomēr tas viņus neatvēsināja.
Meitenes jau gandrīz raudāja cenzdamās viņus pierunāt pārtraukt.
-Hei, kas noticis?- Harijs pajautāja.
Viņam gan pārāk negribējās jaukties, tomēr kautiņi slimnīcas spārnā bija ļoti nevēlama
Pirmkursnieki sākumā paleca malā no "pārbēdzēja", par kuru klīda dažādas sliktas baumas pa skolu, tomēr pēc tam pāris drosmīgākās meitenes sāka stāstīt:
-Viņus nobūra...
-...Viņi nav kaušļi...
-...Tas bija joks...
-...Viņus ar kaut kādas burvestības palīdzību piespieda kauties!
-Mēs atvedām viņus pie pomfrī madāmas, lai tā noņemtu burvestību.
-Nu burvestīu varu noņemt arī es...Finite Incantatem! Lūk,- zēni pārstāja kauties.- Un jūs skrieniet uz stundām. Līdz Slimnīcas spārnam es pats viņus aizvedīšu. |
|
|