| |
[Oct. 1st, 2005|10:03 am] |
Zēns izgāja ārā no mikstūru klases izspiests kā citrons. Pretīgā šķidruma dēļ kuru tikko nācās vārīt, sāpēja galva. Harijs gāja viegli grīļodamies. Viņš knapi aizvilkās līdz Slīdeņa koptelpai. Zēnam nepietika spēka, lai aizietu līdz guļamtelpai un viņš novēlās uz tuvākā dīvāna.
Miegs Hariju momentāi aprija...
Cik ilgi viņš nogulēja, Harijs nezināja, tomēr viņš pamodās no balsīm kuras skanēja pie pašas auss.
-...Lieciet viņu mierā,- kāds šņāca.
-tu ko viņu aizstāvi?
-Un pat, ja jā, tad kas? Tinieties no šejienes!
-Nu beidz, tas nav nāvējoši! Tas būs vienkārši jautrs joks...
-Atrodiet kādu citu,- strikti paziņoja pirmā balss.-Un atdodiet man viņa brilles.
-Bet,Drako...
-Fiksi atdodiet brilles!
-Nu, labi-labi! Nezinu, kas ar tevi noticis, bet skaidrs, ka nekas labs...Mēs domājām tev patiks.
Harijs atvēra acis, bet neko neieraudzīja. Viss bija izplūdis miglā.
-Turi,- Drako, kā zēns saprata no sarunas, pasniedza viņam brilles.
-Paldies,- Harijs uzlika brilles un palūkojās uz Malfoju.- Kāpēc tu to izdarīji?
-Nezinu...- Bija redzams, ka drako svārstās starp to, lai uzbļautu zēnam, vai arī tieši otrādi, pateikt kaut ko citu.
Harijs to pamanīja un nolēma nepalaist garām izdevību:
-Paklau...Drako...e-e-e...-Viņam bija ļoti nepierasti saukt Malfoju vārdā.- Es padomāju, ka mēs...iespējams...varētu...ne tā ienīst...nu...draudzēties...
Malfojs bija pārsteigts, kaut gan to neizrādīja.
-Tu piedāvā man draudzību?- Drako pa paradumam šķībi pasmīnēja.-Zini...tas ir kaut-kā...dīvaini.
-Nu un kas?
-Nekas...vienkārši dīvaini. Priekš kam tev tas viss? Cik es saprotu, tu neesi pametis savus Grifidora draugus...
-Un kas par to?
-A,Tas!- sadusmojās Drako. Kā man būtu jāuzvedas?! Visa skola zin, ka mēs esam ienaidnieki! |
|
|
