| |
[Oct. 1st, 2005|11:44 am] |
Kad rons atguva samaņu, Trakacis Trandāms pienāca pie viņa un bilda:
-Vīzlija jaunskungs jūs lieliski turējāties...Vai jūs nevēlaties kļūt par auroru? Mums ir vajadzīgi tādi spēcīgi puiši kā jūs.
-Ļoti gribu,- zēnu uzmundrināja Trandāma vārdi.- es tāpēc arī izvēlējos aizsardzību...
Beidzot visi skolēni ar lielākām vai mazākām traumām bija izgājuši cauri eksāmenam. Atkal noskanēja Harija uzvārds. Šoreiz zēns neuztraucās. Viņš neredzēja, ne skolēnus kuri ar ziņkārību meta skatienuz uz viņu un Strupu, ne direktoru, ne arī veco auroru. Tikai viņš un kopš pirmā kursa ienīstais profesors.Bija unikāla iespēja uzvarēt Strupu, parādīt, ka ats viņu par velti pazemoja, pazemot Strupu...Te harijam kaut kas iedūra sirdī...Ja tā notiks tad pēdējais plāna punkts priekš viņa kļūs nesasniedzams. Zēns sāka svārstīties. Tomēr atcerējies to, ka ar Drako viņš vispirms sastrīdējās un tikai pēc tam sadraudzējās, viņš nedaudz nomierinājās.
Viss sākās ar tradicionālo paklanīšanos. Strups un Harijs neatraudamies lūkojās viens otram acīs. Naids un nepatika bija lasāmi profesora acīs...To pašu Strups redzēja Harija skatienā. Ieņēmuši pozīcijas zēns un profesors sastinga gaidīdami signālu, un turpinādami lūkoties viens otram acīs. Katrs no viņiem it kā centās uzminēt otra domu gaitu.
-Sākam!- Negaidot iesaucās Trandāms.
-Tukšrokdžimpiņ!- vienā balsī iekliedzās Strups un Harijs.
Viņu burvestības saskrējās un sašķīda miljonā dzirksteļu, kuras uz brīdi apžilbināja duelētājus.
-Lokokusties!-izkliedza Harijs, Profesors bloķēja.
-Apturamus! Atbildēja Strups, zēnam izdevās izvairīties.
Profesors ļauni pasmīnēja un paziņoja:
-Otkepske Muonortap!
Harijs ļoti izbrīnījās.Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis tādu burvestību. iedarbojās tā arī ļoti dīvaini. No Strupa nūjiņas izlidoja biezi, melni dūmi, kuri nolaidās zemē un savākušies vienkopus pārvērtās par lilu, melnu figūru klases vidū...Pēc mirkļa Harijam pretī stāvēja Atsprātotājs. Zēns apjēdza, ka ats nav īsts un tomēr no tā nekļuva vieglāk. Visu ķermeni aptvēra aukstums, galva sāka griezties, kā vienmēr viņš sāka dzirdēt vecāku kliedzienus...kaut kādus Sīriusa vārdus...Tomēr harijs apjuka uz neilgu brīdi. Viņš atcerējās par Vilksonu, par viņa stundām, par to, kā pateicoties tām varēja izglābt sevi un draugus. Krūtīs atkal ienāca siltums, nūjiņa ar svilpienu pāršķēla gaisu: |
|
|
