| |
[Oct. 1st, 2005|12:24 pm] |
-Sauces Aizstāvum!!!
Te notika kaut kas tāds, kas nekad agrāk nebija noticis, tajos brīžos, kad Harijs izteica šo burvestību- no viņa nūjiņas izleca nevis sudrabainais briedis, kā tas notika parasti. Zēna nūjiņa sāka spīdēt piepildīdama klasi ar gaismu un siltumu, atskanēja fēniksa dziedāšana un drīzumā parādījās arī pats putns. Fēniks bija spocīga paskata, ar izplūdušām kontūrām, vienkārši sārti zeltains traips, bet tas tomēr bija fēniks.Atsprātotājs izdzirdējis dziedāšanu saliecās un pazuda. Uzreiz pēc viņa pazuda arī fēniks, bet tā dziesma vēl ielgu laiku skanēja skolēnu, direktora un vecā aurora ausīs...
Un tomēr duelis turpinājās. Strups ātri atgāja no šoka un sāka atkal uzbrukt Harijam. Zēns nedaudz noguris aizstāvja burvestības dēļ sāka aizstāvēties nedaudz vārgāk. Drīz vien profesora lāsts atstāja zēna plecā dziļu skrambu. Sāka līt asinis, un Zēns knapi noturējās, lai neiekliegtos-rēta sāka uzreiz neizturami dedzināt...Tomēr viņš nepadevās. Viņam gribējās uzvarēt šajā cīņā, un viņš sajuta, kā spēki atgriežas priekš nākamās burvestības...Un pavisam negaidot notika tas ko harijs bija gaidījis viss mazāk- Strups strauji pamāja ar nūjiņu un izkliedza:
-Imperio!
Klase noelsās, Dumidors sarauca pieri tomēr nepakustējās no vietas, viens vienīgs Trandāms šķībi pasmīnēja. Hariju pārņēma silti laimes viļņi, viegli un pūkaini mākoņi, kuri apmigloja veselo saprātu, rēta uz rokas pārstāja sāpēt. tā bija laimes pasaule no kuras negribējās atgriezties...
-Met zemē nūjiņu,- kaut kur no tāluma atskanēja strupa pavēle.
Zēns jau gribēja pakļauties, kad negaidot it kā pamodās. Viņš saprata, kas tas ir par stāvokli un ar ko tas viņam draud. Harijs sāka pretoties.
-Met zemē nūjiņu!- atkal profesora balss, tikai tagad jau tuvāk.
Zēns saniknojās. Kādas Strupam ir tiesības viņam pavēlēt?!
-"Nekad! Nekad!"- harijs sajuta ka ir pilnīgi atbrīvojies. Niknums par profesora izdarīto vēl ar vien valdīja zēna galvā, viņš strauji pacēla nūjiņu un izkliedza kaut- kādu burvestību. Viņš pat nesaprata kādu īsti, tomēr tā bez šķēršļiem sasniedza gala mērķi- Strups pēkšņi saliecās, iekliedzās ne savā balsī un saķēra seju...hariju neatskurbināja pat tas, ka profesora drēbes pašas no sevis sāka plīst, zēns izsaucās:
-Tukšrokdžimpiņ!!!
Strupu strauji atsvieda pret sienu, viņš atsitās pret to un noslīdēja zemē ar seju pret grīdu...Viņa nūjiņa attapās Harija rokās. |
|
|
