| |
[Oct. 1st, 2005|11:06 am] |
-Nu ko...Tad sāksim pēc saraksta.
Zēns pārtrauca savas pārdomas un sāka vērot notiekošo. Ar katru jaunu Dueli harijs ar vien vairāk pārliecinājās par to, ka Harijs ir lielisks duelists.Visi, tie kuri tika izaicināti viņam par pretiniekiem- cieta neveiksmi.
daži noturējās ilgāk, daži salūza jau pašā sākumā...
Profesors izteica buramvārdus ar tādu kā nevērību, vienaldzību, garlaicību...Un tas lika nervozēt. Viss vairāk Strups ņirgājas par Drako, kurš starp citu turējās kā malacis, kaut gan beigās arī tika uzveikts. Rons ļauni pasmējās par viņu tomēr Harijs draugu neatbalstīja. Kad Malfojs gāja garām Harijs viņam uzsmaidīja. Drako viņam atbildēja ar bēdīgi savilktu seju.
Pienāca Harija kārta. Zēns momentāli sāka uztraukties. Visas viņam zināmās burvestības pēkšņi izlidoja no galvas...Harijs bija gatavs atzīties, ka nav gatavs, bet tajā brīdī viņu paglāba Trakacis:
-Atstājiet zēnu uz beigām,- nedaudz čerkstoši teica aurors.- Lai visi nenervozēdami varētu paskatīties. Viņš nav tik viegls...Varu derēt, Severus, ka ap viņu tu dažus zobus salazīsi...
Strups saviebās, tomēr strīdēties nesāka. harijam uzreiz kļuva vieglāk. Viņam sniedza spēkus, tas, ka vecais aurors viņam uzticējās. Un tomēr Trandāma vārdos bija redzama kaut kāda divdomība...
Tika izsaukts Rons. Vajadzēja redzēt kā puisis turējās. Viņš pāris reizes krita zemē ar asiņojošu lūpu, pārsistu uzaci, un katru reizi cēlās kājās nevēlēdamies, lai viņu piespiež pārtraukt divkauju. Viena no viņa raidītajām burvestībām pat sasniedza mērķi- kaut kas, liels, gaišs, straujšs uz brīdi apžilbināja profesoru neļaujot tam nobloķēt uzbrukumu, un iesita pa seju. Tomēr Strups nekavējās. Sevišķi spēcīgs "Spufedujus" atrubīja Ronu. Zēns atslēdzies nokrita zemē un izmeta no rokām burvju nūjiņu. Tomēr arī profesors nebija izgājis no šīs cīņas sveikā- viņam pa degunu nāca asinis. Dumidors sāka uztraukties, bet Strups mierīgi noslaucīja asinis ar mantijas piedurkni un paziņoja, ka tā ir prasta burvestība, kura pie tam slikti iedarbojās. |
|
|
