kad paskatos sejā t.s. padomju intelektuāļiem, ir redzama sofisticēta sensualitāte (kas man ļoti patīk, bet ne apvienojumā ar gļēvumu), varbūt zināma daļa sāpīgas stūrgalvības (nepamatota lepnuma?), tomēr pietrūkst draiva,vai arī pietrūkst uzvaru viņu dzīvē?

tad vēl sastopams otrais variants: tiešums un vienkāršība, agresivitāte un pure psihums. tomēr arī šiem cilvēkiem fonā blāv vien totāls izmisums, nekas vairāk.

var jau būt, ka redzu visu drūmās krāsās, bet tieši šie divi ir iemesli, kāpēc man pēdējā laikā patīk tie, kas kruķī biznesu un zina, ko grib un kā to panākt/ vienkārši ir laimīgāki drusku