atzīšanās
pa vasaru bijām jūrmalizēti, rudenī pārrodoties ziemas mītnē konstatējām, ka mūsu kabeļtelevīzijas provaideris ir mūs aplaimojis ar lmk. Diez kas nav. Kāpēc ir jārāda tik daudz visādu vnk nekādu gabalu? Gadās pa vidu arī pa sakarīgam. Bet nejauki maz. Un tad ... tika atskaņota kaut kāda Maestro dziesma. Atcerējos vienu lietu, par kuru man ir tagad jāatzīstās.

Juku laikos (80-o gadu otrā pusē/90-o gadu pašā sākumā) biju zaļš puika, bet pietiekami skeptisks lai nedomātu, ka:

• atguvuši neatkarību, mēs vēl 100 un 1000 gadus domāsim par kopējo lietu
• ka mūsu rietumu draugi ir absolūti šķīsti un bez intereses
• ka ex-PSRS nomenklatūras & dienestu ietekme izsīks kā nebijusi
• utt...

Katrā ziņā rets ir tas jautājums, kur man ir nācies vilties - mūsu pašu tautiešu un mūsu draugu izdarības ne vienmēr ir iepriecinājušas, bet īsti izbrīnījušas mani nav. Izņemot vienu.

Biju pārliecināts, ka Paula vietā radiofonā būs Dzeltenie Pastnieki, NSRD un Pērkons utt. Ka beidzot nebūs tās nenormāli nekādās mūzikas TV, radio utml. Ka normālos apstākļos šis absurds beigsies. Smieklīgi vai ne?