| Latgalīte |
[Jun. 14th, 2015|01:46 am] |
Šodien aizčāpoju uz Latgalīti.
Man tā ir īpaša vieta. Edz, bērnībā man pa rokai trāpījās Vijas Upmales grāmata "Slepenais rēbuss". Tur varoņiem bij četras paradīzes un mošeja, kas būtībā nozīmīguma ziņā pāŗspēja ikkatru no paradīzēm. Manā dzīvē šādu funkciju pilda Latgalīte.
Reizi pa reizei man piemetas elektronika, un allaž tā nu ir sanācis, ka tas ir sācies ar kādu nestrādājošu vai nepilnīgi funkcionējošu padomju laika izstrādājumu. Un kur tad vēl lai šādam krāmam iekšu remontam piemērotas detaļas atrod, ja ne Latgalītē?
Šoreiz atšķīrās mana turpceļa trajektorija. Līdz šim man allaž bij sanācis uz šo svēto zemi doties no dzimtā Vecmīlgrāvja. Tur es iemetos 2. vai 24. autobusā (tas vēl bija laikos, kad šādam lēmumam bija ekonomisks pamatojums, kas lika atteikties no Latvijas Dzelzceļa piedāvātās alternatīvas), parasti kopā ar vienu draugu, kuram tikpat ļoti radiotehnikas dziedzeris mēdz niezēt. Aizpērušies līdz centrālākajam no tirgiem, tālāk devāmies kājām, pa ceļam pasmīkņādami par iestādi ar ne pārāk dziļdomīgo, taču gana informatīvo nosaukumu "Trīs promiles". Jau tuvojoties svētajai vietai, allaž bija redzami tirgoņi, kas savu preci bija izklājuši turpat uz trotuāra, cerībā atrast kādu pircēju visdažādākajām mantām. Ne īpaši reti arī gadījās pieredzēt ainu, kad aiz stūra tuvojās policisti, kuriem laikam jau darba pienākumos ietilpst apturēt šāda tipa tirdzniecību - tirgoņu vidū tas izsauca ķēdes reakciju, kad katrs personāžs, kurš sāka drudžaini pakot kopā savu mantību un trauksmaini centās izskatīties pēc nejauša garāmgājēja ar zvērīgi pārbāztu mugursomu, izsauca tieši tādu pat rīcību savā blakussēdētājā. Un tā tālāk, līdz pašiem Latgalītes vārtiem.
Šodien gan svētvietas vārtiem pietuvojos no otras puses, no Lāčplēša ielas puses. Gadiem ejot, esmu pamanījies atrast citu dzīvesvietu, kura ļauj nonakt svētnīcā, neizmantojot Rīgas Satiksmes piedāvātos pakalpojumus. Taisnību sakot, sen nebiju še iegriezies - tik sen, ka pa ceļam prātoju, vai maz mans ceļamērķis vēl pastāv. Kā nekā, jau nezin cik gadus klīst runas, ka nupat Latgalīte taps klapēta ciet, un viss. Nonācis līdz vārtiem, secināju, ka ne sūda.
Lielos vilcienos svētvietā viss pa vecam. Ienākot pa vārtiem, visvairāk pietrūka vecā čoma līdzās, kurš pavaicātu (vai kuram es pavaicātu, ja viņš pirmais nepaspētu): "Nu, ko tev šoreiz vajag?". Un lai vai kas tas būtu, visbiežāk jau tālākais maršruts mūs vilktu pa kreisi, uz radiotehniski orientēto sektoru. Arī šoreiz turp devos. Atpazinu vienu no elektronikas večiem, kurš tur tirgo lietas jau savus septiņus gadus vismaz, cik man zināms. Pie šamā nopirku elektrolītiskos kondensatorus. Jā, varbūt caur elektronikas internetveikalu būtu sanācis maķenīt lētāk, toties šeit sanāca krietni ātrāk. Veicu finansiālas transakcijas arī ar vienu no pusvadītāju večiem - šamais, konstatējis, ka nav viņa krājumos man nepieciešamo detaļu, apstaigāja dažus tuvākos tirgoņus, līdz tomēr salūkoja man vajadzīgo mantu. Tā tāda Latgalītes īpatnība, klients tiek uztverts visnotaļ nopietni un personiski. Man joprojām istabā darba stūrītī stāv pirms krietna laika Latgalītē iegādāts oscilogrāfs, kuram uz pakaļas pārdevējs Slaviks ar marķieri uzrakstīja savu telefona numuru, gadījumiem, ja rodas kādas tehniskas problēmas. Atzīšos, neesmu zvanījis - tā manta problēmu nepazīst, un tomēr, sajūta, ka Latgalītē var saskarties ar tehniskā atbalsta tipa pakalpojumu... Grūti iztēloties ikdienā.
Šis tas tomēr Latgalītē ir mainījies. Piemēram, reiz eksistēja veidojums, ko mēs ar čomu bijām iesaukuši par Centrālo Čupu. Nosaukums pa lielam atspoguļo būtību - iespaidīga izmēra kaudze ar lietām, kuras kāds personāžs kādā no kaudzes pusēm, acīmredzot, tirgoja. Tāda objekta vairs nav - laukums, kur šī čupa reiz atradās, nu ir pilnīgi tukšs. Tad vēl bija kolosālais apskates objekts - no vārtu puses skatoties, pretējā siena. Tā bija vieta, kas, manuprāt, bija visuvarenās Entropijas fiziskā manifestācija - gar visu sienu bija noklāti priekšmeti, kuri nebija savstarpēji sastīti nekādā veidā. Tur mierīgi līdzāspastāvēja caurs akordeons un padomju laika putekļsūcēja šļauka, austrumnieciska stila griestu lampa un metināmā aparāta korpuss. Un tā tālāk. Lai šajā klājumā atrastu ko sev nepieciešamu, vajadzeja būt vai nu cilvēkam ar ne visai konkrētām vēlmēm, vai arī neticami veiksmīgam. Bet tagad... Grūti iedomāties to pārpasaulīgo varu, kas ir spējusi iedvest šajā nostūrī ko kārtībai attāli līdzīgu, bet nu tur ir iespējams konstatēt pat kādu tirgus būdiņu pēdas, un sazīmēt, kura krāmu kaudze attiecas uz kuru tirgotāju. Man tas likās neiedomājami.
No lietām, kas ir mainījušās, jāatzīmē radiotehnikas sektora tālākais gals - reiz tur bija tāda kā vadu tante. Viņas vietā nu sēdēja trīs paveci vīri, kuri nepiedāvāja nekādu preci, un likās vienkārši baudām Latgalītes atmosfēru un pārrunājam labākus laikus. Man nācās vadus meklēt citur, bet tā jau nebūtu Latgalīte, ja neatrastu. Protams, ka atradās.
Pēc Latgalītes apmeklējuma ieklīdu KebabsFixā stacijas ēkā. Arī nostaļģisks pasākums - tā mēs ar jau iepriekš pieminēto draugu allaž mēdzām darīt pēc Latgalītes apmeklējuma. Kebabs tur jorpojām ir vidējais aritmētiskais - ir arī labākas vietas zināmas, bet ir gadījies arī nemākulīgāks kebabveidīgs izstrādājums. Šā vai tā, mājup devos ārkārtīgi apmierināts ar šo dienu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}