Man šodien ir LIELĀ cilvēkmīlestības un parvisuņirgšanas diena. Bet līdz ar to arī kakāties gribas vairāk. Varbūt agresīvā vista prasās ārā un negrib būt smaidīgā ķermenītī Ķermijā (atlētiskā muskuļu kalnā, kur vēderpresei vēna jau sāk spiesties). Vistu sanāk ēst tad, kad viss, viss pēdējais ir apēsts- pēdējais putraimiņš, pēdējā rīsu paciņa un somā sapelējusi baložu maize. Tā jau es vistu nepanesu.
Vēl šodien uzzināju, ka visu laiku dzīvoju turpat ap stūri (burtiski) "Elektrai", par kuru vienmēr domāju- kur gan tas klubs ellē ir.
Un Maximā bija sveša jaunkundze, kuras dēļ vien es tā rīt uzreiz nevarētu pamest Rīgu (jo viņa tepat vien klaiņo). Viņa mainīja manu skatu.
Ai.