Pidžeõni
Apsēdos Esplanādē, sagribējās ēst, atcerējos, ka man somā snikeriņč. Tikko kā izvilku un attaisīju, klāt zvirbulis pie paša pleca un skaļi, ķērcoši čiepstēja. Salaidās viņa pārējie draugi uz manu snikerīti un ņēmās knābāt un bradāties. Gāju uz veikalu pēc maizes, lai pienācīgi varētu pacienāt bezkaunīgos mazos draugus. Negribu iedomāties, kā viņi krūmiņos lipīgiem knābīšiem vemj supersaldo snikerīti ar maizītēm ārā. Baloži arī ēda maizi. Viņi vispār debīli uzvedās. Nesaprotu, kāda jēga baložu džekam no tās bošanās, urrināšanas un griešanās, ja bābas sakoļīšana viņiem tāpat balstās uz nemitīgu līdzivazāšanos, uzbāšanos un viņas nogurdināšanu. Un tur vēl bija bērns, kurš izskatījās kā speisinvāderis. Viņam bija rozā cepure kā ķivere un riktīgi zombējošas acis. Un bija plakans balodis uz ceļa. Sāka līt, un smaržoja pēc zemes. Nebūtu somā dokumenti, staigātu lietū.