Es atkārtojos.
Lai gan pirms gada šo apšaubītu, bet šodien droši saku, ka pat tādi dievi kā jūgendstils un ampīrs nav ne tuvu tik perfekti kā visu dzīvo kustoņu līnijas. Tās skicējot, momentā iekāpju ekstāzē, atliek uzmest aci kādam suņa muskulim, spārei vai kādam citam rupucim (jo sevišķi radības kronim cilvēkam), kad acs vairs neskatās uz upuri, un roka autopilotā degošos ātrumos kaifo, improvizējot entajās perfektajās līnijās un līniju akcentos, kamēr smadzenes ekstāzē ar putām uz lūpām bulbuļojošā balsī sauc : MOOOOAARRR, MOOOAAARRR! Līdz man ir tik karsti, ka jāizmetas gandrīz plikam un trūkst elpas no tā, cik ļoti dauzās sirds. Un tad es tos skičus izmetu miskastē.
Tagad, kad ainiņas aiz loga saplūst asi stūrainos Savicka akvareļu fõniņos zili zaļos, oranžos õkeros un pelēkos, manas acis atkal vairāk piegriežas pilsētai. Tagad ir atkal daudz gaismas, un tieši gaismas laukumi ir vainīgi pie košajām krāsām, zilajām ēnām un refleksiem visās varavīksnes krāsās. Vasarā pilsēta uzzied, un ne jau tāpēc, ka zāle, koki un puķes masveidā sataisītos, nē- ze gaisma un ze plaknes- LOVE.

*
Nevaru atrast vienu Viļņa Zemīša dziesmu, ak, vajadzētu disku dakterus, kas sadziedē aizdotus un sahuligānētus diskus.

*
Skatoties 40to gadu Tomus un Džerijus, kārtējo reizi var pakaifot par to gadu dizainu- radioaparāti, vilcieni, dzērienu automāti, un ja paskatās aiz loga, tad arī var pakaifot par horizontāli orientētajām 30.-40. gadu racionālisma mājām. Caurām dienām par kaut ko kaifoju un 100 reizes ģībstu, jā, piedodiet. Ar to uzlādējas mana necilā baterija.