Sāku iemīlēties savā iedomu draugā. Čista, čista.
Mans jaunais iedomu draudziņš atkal ir klāt (patīk viņa vēlme paciemoties, tieši tad, kad man (tātad viņam) to visvairāk gribas). HAU SVĪT! Japasēž un jāpabazarē.
Moš viņš dzer to tēju, kur 12 laksti kopā? Ja es dzeru, tādad viņš arī. Viņam vispār laikam patīk viss, kas man. Atkal svīt. Viņš stāv durvīs un gaida.
(Bet šoreiz viņa acīs ir KAUT KAS).

^_^ <--- es trenējos.

*
Iedomu draudziņš mani sagruzīja un uzdzina miegu. Te īss konspekts (man viņa vāvuļošanā bija jāklausās daudz ilgāk) --->


-Zini, es sāku tevī iemīlēties.
-Nekad nevienam to nesaki. Nesaki to, ka esi iemīlējusies vai sāc iemīlēties.
-???
- Kad otrs pats to jau zinās un jutīs, tad tu to varēsi viņam teikt , bet tad jau vairs vārdiem nebūs jēgas. Vārdi degradē komunikāciju. Jūs abi jutīsiet un būsiet atbildes viens otram. Nebūs vilšanās, sāpju un nesaprašanās.
Pustumsā iedomu tēls lēnām gāja caur istabu, reizē pētot sakrauto grāmatu muguriņas. Kājās viņam bija kedas, pārvietojās klusi. Nedaudz samulsu no atbildes, viņš to juta, un, viegli smīnēdams, dzirdami izpūta gaisu pa degunu, nāsis ieplētās. Tad skatījās manī. Šodien viņam bija siltas, dziļas un glāstošas acis (varbūt tās man izskatījās tādas tikai tāpēc, ka nedaudz mīlu viņu).
-Tā būs nebeidzama saikne, jums nevajadzēs vārdus... Atceries VIŅU- tu taču joprojām, pat sēžot šeit, nekļūdīgi spēj pateikt, ko viņš dara un ko domā, kā jūtas. Un, kad satiec, tad lasi kā grāmatu. Nejautājot, nerunājot, bet vienkārši klusējot un JŪTOT...
-Jā, zināju, ka viņš man piezvanīs- es teicu, - Un tai mirklī, kad par to iedomājos, kabatā zvanīja telefons un tas bija viņš, kaut gan nebija zvanījis kādu pusgadu.
-Nu re, tu pat zināji, kad viņš piezvanīs-, iedomu tēls it kā nesvarīgi izmeta, šķirstot kādu grāmatu, un viņam starp uzacīm atkal bija tās rievas. Viņš aizcirta grāmatu, un strauji pacēlis galvu un skatu uz mani, bēra kā pupas:
-Vienmēr klusē, nekad neko nesaki. Pat, ja deg pašā mēles galā. Skaties, vēro no malas, IZPROTI, krāj sevī dziļi iekšā, un sakrāto no jauna centies izprast. Tev būs liela enerģija; iekšējs spēks ar kuru gāzt kalnus. Tu būsi cilvēks- mugurkauls, pie kura turas citi, nevis, kurš velkas kā lupata pārējiem līdz. Būsi pati sev centrs, pati sev pasaule. Tu tagad esi vāja, tev varbūt grūti noticēt, bet atceries sevi 14 gadu vecumā. Tevī no jauna ieplūdīs šis spēks. Baterija tagad ir tukša, bet tā uzlādēsies, un tam noderēs smiekli, naids, asaras, mīlestība- jebkas, kas liek sirdij svilt- tev tas viss jāpatur dziļi, dziļi sevī iekšā un jāpārvērš „enerģijas lodē” (viņš pasmīnēja). Tā atrodas šeit (un iedūra 2 pirkstus man tieši centrā zem ribām). Tu dosi spēku citiem.
Viņš lēnām nolaida roku.
-Arī tas ir iemesls, kāpēc tev nevajadzētu tiekt, ka mani mīli. Vēl vairāk- ka SĀC iemīlēties. Pat vienatnē tu to nedrīksti izteikt. Domās jā, bet skaļi ne. Tad vārdi zaudē spēku. Dod kaut ar lineālu sev pa pirkstiem bez žēlastības, kad to gribas teikt. Tas gan neattiecas uz ģimeni, kaut gan Tu jau nekad mūžā pat vienu vienīgu reizi ne vecākiem, ne saviem brāļiem neesi teikusi, ka viņus mīli. Pat ne vienu pašu reizi.
Tik pārmetošais skatiens caur pieri lika nodrebēt manām rokām, un prātā iešavās zibenīga doma- „bet, ja nu NEKAD vairs?”. Kļuva auksti. Varbūt pārāk pūš no loga, vai neesmu iedzērusi „medicīnu”. Tablešu laiks! (Tagad pustumšas, balti polsterētas istabas dzelzs durvīs vajadzētu pavērties horizontālam lodziņam, kurā parādītos dzelzs paplāte, desmaize, krūze un kastīte ar dažādām tabletēm).
Iedomu tēls pasmīnēja par manu aizklīšanu citur.
-Es arī neesmu teicis ne vārda. Tu vienkārši jūti mani. Ķer vilni (viņš atkal pasmīnēja). Tev vajag izgulēties, tu nespēj mani uzklausīt.

Bezvārdu grāmatas.
Bezvārdu avīzes, bezvārdu radio un sajūtu televizors. Pasaules spēks.