Jaunais iedomu draudziņš ir klāt.
Tas bija pirms 6 stundām, un man vajadzēja pasēdēt „Istabā” pie stipras tējas, lai atgrieztos reālajā pasaulē, jo sen neviens pie manis nebija nācis.
Jau vilku zābīšus, lai ietu lejā uz veikalu pēc paikas, kad pacēlu acis uz virtuves logu, un tur VIŅŠ ne no šā ne no tā sēdēja. Viņš runāja daudz ilgāk (un ne tikai runāja, bet izdvesa ilgas dažādu frekvenču skaņas, kas mainījās, arī tikai caururbjoši skatījās (viņam bija melnas, izteiksmīgas, bet reizē neglītas acis), ļaujot visam norisināties manā galvā), bet tas ir viss, ko atceros -->

-Tu neaiziesi... Tu tiktiešām neesi tā, kas tā vienkārši varētu aiziet. Tici man.
Viņa gludās rokas spelejās ar sērkociņkastīti, slaikie pirksti lēnām aptaustīja katru tās malu.
-Redzi, šai kastītei nav tikai viena vai divas skaldnes, bet gan 6. Un tas ir tikai no ārpuses... Ja paver vaļā, tad uzreiz aina (un forma) ir pavisam cita. Var jau vandīties pa divām skaldnēm, bet tai pašā laikā neredzēt pārējās 4 jau ir liela muļķība. Tu varbūt mazāk skraidīsi pa šo, bet tev vēl būs visas pārējās skaldnes. Arī tās, kas šobrīd tavam skatam apslēptas.
Apakšdelma pilnīgie muskuļi kustējās, un viņš kaut ko domāja, bet ne jau vairs par kastīti. Pēc gludajiem vaigiem spriežot, viņam nevarēja būt vairāk par 20. Balss bija dziļa un skanīga:
-Heh... Cik jocīgi ir atskatīties uz savu dzīvi un apjēgt, ka bijis tik daudz lietu, ko patiesībā esi darījis pēdējo (varbūt vienlaicīgi arī pirmo) reizi mūžā, tajā brīdī pat neiedomājoties par domu, ka tā reize varētu būt pati, pati pēdējā, vai ne? ...Tāpat ar cilvēkiem, kurus satiec, kurus lēnām iepazīsti, kurus iemīli.
Viņš sēdēja uz palodzes un šūpoja sakrustotās kājas, cietais džinsu audums ceļu locītavās klakšķēja kā pulkstens, skaitot sirdspukstus –„tik-tak, tik-tak”. Cigarete viņa pirkstos bija nodegusi pavisam šķība, un man tik ļoti sagribējās ievilkt kaut vienu dziļu, dziļu resna zemeņu cigāra dūmu.
-Tu vienmēr domā, ka būs nākamās reizes, nākamie cilvēki, nākamās lietas, kas tev piederēs, bet tas jau neesi tu, kas nosaka savu dzīvi.
Sīkās pārsliņas pa atvērto logu līda viņam matos, sakrita zem acīm, bet viņš to nejuta. Varbūt arī juta, bet ļāva darīt tām to, kas patīk. Samiegtām acīm noskatījies pakaļ pa ielu aizejošam ņirdzošam jauniešu bariņam, viņš turpināja:
-Nav vērts krāt un plānot, cerēt un dusmoties, ka nav tā, kā gribētos. Nekas nav tavs. Tev tikai ļauts TAJĀ piedalīties. Tev var piederēt varbūt vienīgi mirklis. Dzīve ir TAGAD.
Viņš pievēra savas acis vēl ciešāk, lēnām purināja galvu un čukstēja katru reizi arvien klusāk:
-Baudi mirkli, baudi tieši šo vienu pašu mirkli, meitēn... Baudi mirkli...
Tad viņš nolieca galvu un ilgi ar pirkstiem knibināja pelnus no biksēm, kas tur bija sakrituši, viņam žestikulējot ar rokām; kodīja lūpas, un divas rievas parādījās starp biezajām uzacīm. Tad viņš kādu brīdi vērās pa logu augšup kaut kur, mazs vējiņš cilāja viņa matus, un profilā varēja redzēt skaisti būvēto degunu. Joprojām skanēja „tik-tak, tik-tak”. Tad klusi soļi, durvju troksnis, viegla vēsma noglaudās gar sānu.
Šis mirklis ir mans.

Lejā staigāja ļaudis, un uz palodzes gulēja sērkociņkastīte.
Ņemt? Neņemt?