Uļica Tvaiku.
Pēdējā laikā sapņi ir pārvērtušies par... Nezinu, kā to nosaukt. Kādu nakti man kāds rāda visādas elpu aizraujošas bildes, grafikas, gleznas, citu nakti lasa priekšā kādu grāmatu veselām lapām, citreiz atkal skan kāda mūzika. Kad pamostos un cenšos tās bildes uzzīmēt, grāmatu kaut aptuveni sižetā vai svarīgākajos dialogos atrakstīt, tad sanāk tikai vārgs pakaļpirdiens no redzētā, dzirdētā. Mūziku pat nemaz nemāku pierakstīt.
Citreiz nāk kāds onkuls, kuram redzu tikai rokas un vēderu un viņš rāda, ka man somā 4 dienas palikusi aizmirsta zirnīšu bundžiņa vai pieved pie skapja, izvelk kādu grāmatu un rāda, ka tās ir 2 vecas kopā salipušas grāmatas, no kurām apakšējā ir tāda, ko izmisīgi meklēju tai skapī vairākus mēnešus un tamlīdzīgi. No rīta pieceļos un toč, onkulim vienmēr taisnība.
Un nāk brālis runāties un tusēties. Un nāk miruši cilvēki. Vecmāmiņa rokdarbniece nāk ar padomiem, kad kādā rokdarbā esmu strupceļā, rāda, kā jādara.
Aizmigt ir kļuvis aizraujoši, miegā saņemu vairāk informācijas nekā nomodā. Palādēju baterijas :D