Ejam ar kinderu pa Ādmiņu ielu. Ieraugam kaķus. Ooo, jēē. Kinders dzīvnieciņus redz tikai uz ielas vai zõveikalos, tāpēc protams jāpastāv un jāļauj pablenzt. Stāvam un skatamies, kā divi kaķi ar ciet acīm tup zemē un viens kaķis guļ. Ar acs kaktu redzu, ka piešļūc veca tante un stāv. Nodomāju, ka sāks klasisko "O, kakaja ļāļačka" un siekalosies uz kinderu. Bet šī tādā vilkates komendantes balsī: "Kāpēc bērnam ļaujat tos kaķīšus tramdīt? Cilvēki te viņus baro..." Tālāk nedzirdēju, jo bija liels wtf un iekšas bija sagriezušās kājām gaisā, paņēmu kinderu un aizgāju prom. Āāāaaāaaāaaaaāāāāāāā!!! Kur tā var dirst?! Āāāāāāaaaaaaaāāaaaāāaāaaaaaaāāāāāāaā!!! Pēc tam viņa mums visu laiku šļūca pakaļ un tad es pārgāju ielas otrā pusē. Fūū. Kaka.
Viņa pilnībā sadirsa manu ieceri slepeni iepriecināt Ziemassvētkos dažas vecas nepazīstamas tantiņas. Fū, pē. Ja tās pēc paskata mīlīgās vecenītes ir šitādas pašas vilkates, tad es ne sūda viņas negribu priecināt.