Tu redzi 18 vecākus dienasgrāmatus, izlaisti 20 jaunākie. ieraksti kjerpis dienasgrāmatā:

[ 20 jaunākus >> ]

Wednesday, August 1st, 2012
19:59	zemapziņa Kad esmu redzējis sapnī meiteni, tad pēc tam visu dienu, par viņu iedomājoties, skrien skudriņas pār muguru. Tāda jokaina iemīlēšanās sajūta. Es pat teiktu, ka pēc pamošanās tā sajūta reizēm ir pat spēcīgāka nekā satiekot reāli dzīvē. Labi, dzīvē jau ar viņām neskūpstos, atšķirībā no sapņa. Un vispār ir tā, ka sapnī rādās tikai tās meitenes, kuras patīk. Interesanti. Current Music: travis - why does it always rain on me (Ir ko piebilst)
Tuesday, July 31st, 2012
20:50	nemiers Nezinu kāpēc, bet uznākusi nostaļģija (laikam kā pretspēks tīri praktiskajai un tehniskajai ikdienai). Atceros, kā man patika I. Neidera lasītās lekcijas filozofijā tajos laikos, kad manu dzīvi piepildīja augstākās izglītības iestāde Dzirciema ielā. Vairums kursabiedru šis pasākums gan riebās, tāpēc auditorijā allaž bija mērens tukšums. bet es vilkos uz turieni. Seminārus, savukārt, vadīja (droši vien, ka joprojām to dara) tāds čalis Jankovskis (man liekas, ka nav nekas baigi personisks minēt uzvārdus), kurā visas meitenes bija samīlējušās un neko nespēja parunāt diskusiju laikā. Nu, ja es būtu meitene, tad droši vien arī viņā saķertos, jāatzīst. Lai gan diži diskutēt man nekad nav paticis, bet filozofijas, ētikas un tml lietu šobrid manam organismam pietrūkst. Būtu jel kādi laikabiedri, ar ko par eksistenciālām tēmām parunāt pie alus. p.s. šodien lielāko daļu laika pavadīju ar cilvēku, kura valodu raksturo apmēram šāds teksts: "Bļeģ, ahujeķ, joptvai, kas par auzām, psc, kā kuiļus te varētu šaut, maķ, bļeģ, zaibisais lauks" [par lauku ar auzām meža ielokā, kuram tajā brīdī braucām garām; taisnība gan viņam bija, ka tādā vietā mežacūkas noteikti ganās visu laiku, un cilvēkiem, kam patīk šaudīties, tā būtu medusmaize]. Current Music: hospitāļu iela - par pogu (Ir ko piebilst)
20:34	nenogurt Gribu atpakaļ senos ģimnāzijas gadus. Kad likās, ka vajag tik mācīties, darīt visu, cik vien labi iespējams, un tad viss būs. Bija toreiz viss balstīts uz ideāliem un stereotipiem, bija jau. Bet tik un tā tas bija foršs laiks. Nebija arī bijusi nekāda sirds laušana (kas, savukārt nākamajos gados visnotaļ daudz ko ietekmēja attiecībā uz vērtību sistēmu un nākotnes ideāliem; ar karjeru saistītie sapņi tika vairāk kā sačakarēti). Saka jau, ka lielā dzīve kārtīgi aplauž. Bet tomēr. Lielākā daļa klasesbiedru tīri veiksmīgi realizē to manu "vajag tik labi mācīties un būs panākumi" taktiku. A kas man buksējis līdz šim? Neba nu lielā mīlestība vien visu sagrieza reiz kājām gaisā. Uh, tādas nekonkrētās pārdomas. Nē, domas ir konkrētas, bet uzrakstīt nesanāk. Bet pagājušo gadu tāfeli nodzēsu ar kārtīgi slapju švammi un tagad lēnām piepildu ar jaunu, absolūti citādu krīta kārtu. Piemetot vidusskolas ideālismu drusku bonusā, tomēr rāpjos uz priekšu. Un, ja izvēlētajā darba nozarē un visādi citādi apkārtējā vidē ar ideāliem būs kā būs, ieviesīšu tur savējos. Vispār šādas domas un spītību tiekties un tiekties uz augšu rada darbabiedru brīžiem manāmais trulums. Current Music: hospitāļu iela - par kiosku (Ir ko piebilst)
Saturday, July 28th, 2012
23:17	tumsa Aizminos uz ciemu pēc alus. Pēc tam, protams, vakara izbrauciens. Žēl, ka tādi nesanāk arī darbdienās. Bet lai. Tagad ir šodiena un es varēju baudīt to patiesi vienkāršo laimi. Tā tiešām ir laime. Tāda pilnīgi ikdienišķa, tur nav nekā sevišķa. Parasts vakara velo izbrauciens vienatnē ar pilnīgi parastu (piedevām vecu un čīkstošu) riteni. Minos gar Ventspils šoseju. Garām aizslīdēja policijas ekipāža. Tas man lika šo to pārdomāt (sakarā ar tiem 2 aliem, ko biju iesūcis brauciena sākumposmā ciemā). Bet tā kā karstā vakara miers darīja savu, turpināju iesākto ceļu. Pretī Majoru vai Dubultu (pēkšņi neesmu pārliecināts, kurai tieši) stacijai ir tāda paliela pussala Lielupes otrā krastā. Tad nu tajā ieminos iekšā līdz pat galam, pretī redzot stacijas uguņus un 6 vagonus garu vilcienu, kas jau esošajā vakara krēslā likās industriāli skaisti (gan jau alus arī darīja savu skaistuma uztverē). Nu jā, un tur mani līdz ar siltu rietumu vējiņu sasniedza tā laimes sajūta. Reizē ar to arī tādas skumjas un vientulība. bet nē, ne tāda Remarka varoņu vientulība, kam komplektā bailes un nez kas vēl. Tāda man jau visu mūžu ierastās vientulības transformācija par silta vakara vientulību, ko var izbaudīt. Ko gan tajā brīdī vēlējos dalīt ar vienalga kādu būtni, kas to spētu tik pat spēcīgi uztvert. Babītes ezera ūdeņi pastiprināja visas apkārtesošās skaņas, kamēr virzījos uz māju pusi. (Ir ko piebilst)
16:28	žūstošas kliņģerītes Karstuma un ar pļāvēja salūšanu saistīto sakāpināto emociju iespaidā atdraugoju Tajā Tur portālā vienu no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē (jo svarīgākā tik un tā būs vairs vienīgi domās). Tagad jūtos kā neadekvāts savam vecumam (jo man liekas, ka tas ir bērnišķīgi), bet reizē arī mierīgāks. Current Music: igo - brīva diena (Ir ko piebilst)
14:41	smukums Tā, pļāvējs ir saplīsis. Un ģimene jau tā bomžojas šovasar,tāpēc remonts tuvākajā laikā nespīd. Nāksies ieaugt. Lai arī te pa nedēļas vidu neuzturos, tik un tā uzreiz draņķīga sajūta. Kā reiz šovasar mēģinu uzturēt visu tik skaistu, cik vien iespējams. Un ar šo visu jau atkal sāk krāties bonusi tam, lai es drīs vilktos iepirkt zāles, lai līdz skolas laikam nenojūgotos. (Ir ko piebilst)
Thursday, July 26th, 2012
19:57	egoistiskā amatierpašanalīze Reizēm brīnos par savām spējām. Varu 100% apgalvot, ka manī nav nekas īpašs, lai piesaistītu vairums meiteņu. Bet vēsture rāda to, ka ja ir kāda, kura tā tiešām, tiešām iekrīt acīs/sirdī/prātā, tad.. Tad kaut kas izdodas. Un tā, ka riktīgi ir gribēšana tieši to konkrēto meiteni iegūt, nemaz nav tik bieži izplatīts. Un parasti tās ir patiesi skaistas būtnes arī pēc vispārējiem pasaules standartiem (nu, uz mani gan nostrādā vēl visādi īpašie faktori, gribētos tā domāt). Un ir vieta pabrīnīties, jo šādos gadījumos man,izņemot vienu īpatnēju reizi, ir bijuši rezultāti attiecībā uz šādām meitenēm. Te laikam pieslēdzas kaut kāds šarma paveids. Ikdienā tāds noteikti neeksistē. Bet,kad pienāk brīdis, tas ir klāt un nostrādā apbrīnojami veiksmīgi.. Neesmu pats izpratis šo fenomenu. Jo tas nav atkarīgs ne no izskata, ne kāda īpaši seksīga balss tenbra, ne materiālā statusa vai smalka pārvietošanās līdzekļa. Arī acis parasti pelēkzaļas ir; bārstīt komplimentus man mēreni riebjas. Varbūt ka nostrādā tas, ka vairāk vai mazāk esmu dzīvojis visu mūžu vidē, kurā ir daudz vairāk sieviešu. Nu, tā, ka vairāk kontakta bijis. Varbut zemapziņa ir uzsūkusi kaut ko no tā, kas liekas svarīgs un saistošs viņām. Ej nu sazini. Man ir teikts, ka esmu vecmodīgs un ka tas "paņem".Nezinu gan. Nelaime tik tā, ka pēc šīs nošarmēšanas un iegūšanas stadijas tālāk sākas problēmas. īpašās spējas atslēdzas un sākas ikdiena. Pie tās gan man pašam vēl daudz un dikti jāpiestrādā nākamajā reizē, kad būs kāda īpašā būtne. Current Music: nekas neskan (Ir ko piebilst)
19:24	vilciens Šī nedēļa man ir pārbaudījums. Fiziski mani pārbauda karstums, bet garīgi - darbs un dzīvošana svešā vietā. Man jau gribētos domāt, ka tas viss norūdīs, ne notrulinās. Bet reizēm, šķiet, robeža starp šiem abiem jēdzieniem ir diezgan tuva. šobrīd trakākais ir tas, ka vilcienā gluži negribot identificējos (ja tā to varētu nosaukt) ar visiem nogurušajiem strādniekiem. Nu tādi 40-50gadnieki, kuriem sejā lasāms, ka viņi nedara neko augsti kvalificētu, dara to, ko viņiem pasaka un ierāda. Un tā līdz pensijai. Šis ir viens no maniem lielākajiem murgiem jau gadiem!Es visticamāk izdarītu pašnāvību,ja ar mani tā notiktu. Ok,es visu laiku sev cenšos ieskaidrot to,kā ir realitātē: es studēju un PIEstrādāju pa vasaru. Un skaidrs, ka neviens man nedos neko atbildīgāku, jo es vēl neko neesmu samācījies. Bet mācīties es, uh, kā vēlos! Apstāšos tikai pie doktora grāda. Un tīri teorētiski šis man ir pats ideālākais variants, jo ne visi var atrast vasaras nodarbošanos tieši topošās profesijas nozarē. Jā,jā, stāstu šo visu sev katru dienu! Un reizēm noticu. Un tad paliek labāk. Bet ar manu pārjūtīgo dzīves un pasaules uztveri tas viss tiešām viegli nenāk. Joprojām ir tāda atvieglojuma sajūta pēcpusdienā, izkāpjot no pikapa un redzot, ka apkārt ir cilvēki, ielas, mājas. Es tiešām ceru, ka tas nekļūs par ieradumu. Jo man ir jāiemīl mežs arī tad, ja tas nav tikai vieta,kur ar baudu ieelpot svaigo priežu gaisu pēc lietus. Mežam ir jārada miera sajūta arī tad,ja tā ir darba vieta. Un ne vienmēr viegla darba. (Ir ko piebilst)
Sunday, July 22nd, 2012
23:28	sarkanas mājas un labs asfalts Vakar sanāca pabūt Rally Estonia, kas norisinājās Otepē apkārtnē. Es pieņemu, ka būtu drusku skumis par nebūšanu Positivusā (studentiski finansiālu iemeslu dēļ), bet tā kā dzīve radīja šo tehnisko alternatīvu muzikālajai baudai, tad pieņēmu to ar lielu prieku. Vispār kaut kā velk uz ziemeļiem, jau otro reizi pie igauņiem šovasar sanāca pabūt. Un vispār - labprāt aizbrauktu arī trešo un ceturto reizi vēl! Kāpēc? Atkal jau sajūta (vecais stāsts ar grāmatām; un vispār liekas, ka pēdējā laikā to vien daru, kā cenšos ķert labās sajūtas, kas pēc tam palīdz dzīvot pārējos brīžos). Nezinu gan, kā ar to lēnumu, bet miers gan tur ir raksturīgs. Bet ne tāds garlaicīgais un mietpilsoniskais miers. Tāds.. Eh, aprobežošos ar tekstu - visnotaļ foršs miers. Bija interesants moments īsi pēc robežas šķēršošanas. Stresainie latvieši (tātad, mēs), protams, nespēj mierīgi ripināties ar 90 km/h. Tad nu pretīm braucošā policijas ekipāža sabiedēja mūs drusku (īpaši brīdī, kad atpakaļskata spoguļos ieraudzīju, ka šie aiz mums uzreiz griež riņķī un sāk sekot; likās ka nu jau būs Latvijai tipiskā "vadītāj, davai ka tūlīt stājies ceļa malā" bākuguņu pavadībā; bet nekas tāds nenotika). Tā nu šie labu gabalu, ieturot distanci, brauca aiz mums līdz kādai mazpilsētai, kurā laikam saprata, ka mēs turpmāk būsim drusku paklausīgāki. Nu re, atkal pa mierīgo viss sanāca. Jā, un es, nu jau samērā pieredzējis visu iespējamo Latvijas rallija posmu apmeklētājs, varu teikt, ka ziemeļu brāļi spēj tādu pasākumu uzorganizēt kādu pakāpienu augstākā līmenī, kā mūsējie (un Latvijā tiešām tas notiek labā līmenī). Tādas, lūk, tās lietiņas (es pat apzinos, ka šo visu nav iespējams īsti interesanti aprakstīt, bet gribējās drusku piefiksēt). Un kad man būs labs velo un arī kompānija, tad noteikti sasparošos kādam garākam braucienam pa Igauniju, jo par pedāļu minējiem tur tiek daudz, daudz vairāk piedomāts. Current Music: new radicals - you get what you give (Ir ko piebilst)
22:45	grāmata Pirmīt, īsi pirms braukšanas uz Rīgu, pēkšņi uznāca apjausma, ka jāatrod grāmatplauktā Viljama Fjennesa "Sniega zosis" (William Fiennes "The Snow Geese"). Un tas nozīmē tikai vienu - ir uznākušas kaut kādas mistiskas skumjas. Mistiskas, jo konkrēta iemesla nav. Droši vien tipiskā situācija ar cilvēkiem, kas pārāk daudz domā (un neiet runa par kādu izsmalcinātu domāšanu, kas liek pasaulei mainīties; tā ir domāšana kā process, kas reizēm mēdz būt drusku kaitīgs). Nu jā, tā man ar šo grāmatu ir. Atceros, ka iepriekš to lasīju laikā, kad pats biju visnotaļ depresīvā posmā iestrēdzis, līdz ar to daudz ko grāmatā saasinātāk uztvēru. Lasījās arī ilgi un lēni toreiz. Tagad, savukārt, drīzāk man ir vēlme lasīt to skumju un ilgu dēļ. Nav tā smaguma, kas toreiz. Ilgas gan tādas jokainas, jo nezinu, pēc kā ilgojos. Jā, un vispār es piefiksēju, ka grāmatas lasu tā, ka atmiņā paliek sajūtas, ne sižets. To es mēdzu diezgan ātri parasti aizmirst. Current Music: sting - every breath you take (Ir ko piebilst)
Thursday, July 19th, 2012
23:15	pikaps šodien ap pusdienlaiku no blakus pļavas pie manis atvelkas kāds vietējais darbonis. Šādus jau pa gabalu es pazīstu - viņiem vienmēr vajag aprunāties. Nē, man absolūti nav nekas pret šādu tipisko Latvijas lauku pamatiedzīvotāju. Man viņi savā ziņā simpatizē. Problēma ir manī, jo es parasti jūtos neveikli, nezinu, kā īsti atbildēt, vēlos ātrāk šo anonīmo (jo personības noskaidrošana vairums gadījumu ir mazsvarīga) dialogu izbeigt. Tā nu es tur sēžu totāli izbesījies, kad šis ir klāt. turpmākais dialogs varbūt nav gluži precīzuma kalngals, bet nekas speciāli piedomāts tur nav. Bez gariem ievadiem, tikai ar acu skatienu norādot uz džipa bagāžniekā esošo objektu, tiek likts manīt, par ko ies runa. -Vai ta štīls tiešām labāks par huskviķi? [cik noprotu, tad viņam padomā tīri tehniska saruna par Stihl instrumentu salīdzinājumu ar Husqvarna] -Nūū... runā jau, ka huskviķi [lietoju viņa ieviesto apzīmējumu, lai identificētos ar radušos situāciju] pēdējā laikā ražojot pilnīgus mēslus. Man jau arī labāk šitie te! [norādu uz joprojām bagāžniekā esošo objektu, kam vēsā čaļa pozā sēžu blakus, vienā brīdī pat sajūtoties kā, piemēram, tie mačo tipa tēvaiņi Makleoda meitās, kuriem ir pikapi un rūtaini krekli. Patiesībā iekšēji tajā brīdī sarkstu un bālēju, jo man nepatīk melot, bet tieši to daru uz velna paraušanu. Pirmkārt, es pirmo dienu mokos ar šo "štīlu". Otrkārt, man nav ne mazākās nojēgas, vai Husqvarna ir vai nav mēsls.] -A šitam ir štīla ķēde vai var arī likt citas virsū? -Nu es izmantoju parasti tās pašas firmas. [te es īsti nezinu, vai meloju, jo man nav ne jausmas, kādas firmas ķēde tiek lietota. Ja pieņem, ka pēdējās 2 h, kurās pirmo reizi dzīvē esmu turējis rokās šo objektu, ir manis teikais "parasti" un ka tiešām ir Stihl ķēde virsū, tad patiesībā es nemaz nemeloju] -Nu jā, nu jā. [no viņa puses tiek visgudri māts ar galvu. nezinu gan, tieši kādēļ] Zini, man te kaimiņiene, kamēr šai dēls gulēja komā [man uzreiz nāk prātā 2litrnieka komā, bet apvaldu savas vizualizācijas], nopirka "čigānu štīlu" pa 70 latiem. Nu, zini, tagad te tie rumāņi staigā apkārt un visu ko pārdod, visādas segas un citu ko. [tātad izsecinu, ka segas un zāģus, kas būtu tas "cits kas"] Tas zāģis viņai uzreiz saplīsa, iedeva man salabot. Bet vēlāk dēls atmodās no komas un sadeva šai pa galvu. Dullā, šitādu zāģi nopirkusi! Vēl īsa vīrišķīgu tekstu apmaiņa un mans sarunu biedrs pazūd pļavā. turpinu sēdēt, klausīties swh ziņas (laikam) un blenzt uz objektu, kas joprojām atrodas blakus. Ar šo visu laikam es neko negribēju pateikt. Vienkārši šādas sarunas pasaulē ik dienu ir miljoniem. Bet man tās ir neērtas. Es sajūtos kā neērtā lomā, kurā man pēc iespējas labāk jāiejūtas. Current Music: foster the people - i would do anything for you (Ir ko piebilst)
Wednesday, July 18th, 2012
21:37	mežs Es neesmu sabiedrisks indivīds. bet tajā pašā laikā es tik lieliski jūtos sev tīkamās kompānijās. Šaurākā lokā to var veidot tikai pāris draugi. Plašākā - koris. Bet labi es jūtos arī lielākās sabiedrībās: universitātē (sākumā gan nebija tik patīkami, jo vairums apkārtējo man radīja sajūtu, ka neesmu tur iederīgs), uz ielas Rīgā, dažādos koncertos utt. Bet. Es apzinos, ka radu priekšstatu par sevi, ka neesmu sabiedrisks. Un tas ir stulbi. Kaut kā nemāku citādāk. Un visā šajā sakarā tāda sabiedriskā dzīve atbilstoši manam vecumam nav pietiekami piesātināta (gan jau kāds no malas teiktu, ka tomēr ir ok). Bet cilvēki mani ļoti iedvesmo (nu, reizē jau arī mēdz būt tādi, kas mani kā totālu melanholiskā tipa pārstāvi spēj iedzīt depresijā ātri vien). Un šīs iedvesmas es vēletos vairāk. Kāpēc par to aizdomājos? Jo strādājot visu dienu absolūti anti-sociālā vidē par tādām lietā vienkārši nevar neaizdomāties, ja vien neesi sadzēries alu, kas neatkarīgi no sabiedrības apkārt rada patīkamu sajūtu (bet tas strādājot nav īsti iespējams). Piedevām šāda vientuļā darbošanās arī dod kaut nelielu priekšstatu par savu potenciālo profesiju. Kas, savukārt, rada vēlmi pastiprināti piedomāt pie tā, ka nākotnē tomēr vajadzētu spiest uz to nozares nišu, kurā ir biežāks kontakts ar apkārtējiem (piedevām vēlams gudriem, ar labu humora izjūtu apveltītiem un cilvēcīgiem) cilvēkiem. Lai mans darba lauks nav tikai plašās Latvijas āres (kam, protams, arī ir sava romantika. un tāda drusku savrupība un vientulība jau man nav ne svešas, ne biedējošas. tikai vajag sabiedrību). Ai, šitā tu, cilvēks, sadomājies visas dienas garumā un beigās tāpat nekādas strukturētas jēgas tam nav. vai arī ir. Ā, un vēl šovasar esmu tā drusku sācis taustīties pa tumsu tajā jautājumā, ka ir iespējams radīt sev tīkamu sabiedrību pašam. t.i., vienkārši uzrīkojot pārdomātu pasākumu savās mājās. Bet tas jau man (kā slinkam cilvēkam) tomēr ir pārbaudījums. Kaut gan šķiet, ka pirmie mēģinājumi nav gluži neizdevušies. Current Music: only ze zirgi (visu laiku skan galvā tas murgs) (Ir ko piebilst)
Monday, July 16th, 2012
23:19	pilsēta Padzīvo tikai 2 nedēļas mājās un pēc tam jūties kā neiederīgs Rīgā. Man patīk šī pilsēta, pat ļoti. Bet tā mana laucinieciskā daļa arī liek par sevi manīt (kaut gan īsts laucinieks es nekad neesmu bijis). Nē, drīzāk es zinu kas tas ir. Tās ir kaut kādas iedomātas sāpes un atmiņas, kas vismaz šobrīd manī izsauc tik pretrunīgas sajūtas. Protams,ka pie vainas meitene. Kas bija. Ar kuru tik daudz laika pēdējās vasarās pavadīts. Protams, ka ar uzsvaru uz pagātnes formu. Un tagad pat nelīdz paša arguments, ka es tuvumā ap šo pilsētu blandos visu mūžu, bet viņa labi ja 3 gadus. Tik un tā vasara pilsētā prātā uzreiz izsauc kaut kādu saiti ar viņu. Un vari sev borēt ko gribi. bet... tā kā man atkal pa ilgiem gadiem ir atgriezies kaut kas līdzīgs cīņas sparam, tas noteikti varētu palīdzēt visu sakārtot prātā. Un vispār es reizēm padomāju, vai tik drusku nekoķetēju ar šo lielā cietēja un sāpīgo atmiņu tēmu. Current Music: swh rock (Ir ko piebilst)
Sunday, July 15th, 2012
23:54	pret straumi Man būs franču mašīna. Nu, precīzāk, tad, kad radīsies iespēja pie tādas tikt (kas, savukārt nav arī pēc gadsimtos mērāma laikam sprīža). Man riebjas vidējā latvieša sajūsma par bmw/audi/vw. Man tas liekas tik mietpilsoniski (man pat nav racionāla argumenta, kāpēc es tā uzskatu). Es pat sliecos piekrist kaut kur un kaut kad lasītajam viedoklim, ka sensenos laikos vietējie auto remontētāji (es vairos lietot šo smalko apzīmējumu "servisa meistari") esot iemācījušies labot pāris veidu vācu autiņu, izplatījuši tautā viedokli/baumas, ka šīs nu ir tās labākās mašīnas, un - aidā! Statistika ir tāda, kā ir. Ieslēdzot tādu praktiski reālistisku sapņošanu, esmu domās sev jau izauklējis Renault Scenic. Tādu melnu, ar smukiem diskiem un vēlamām jumta sliedēm, lai var velo turētāju piemontēt. Nu, ok, izklausās jau arī drusku mietpilsoniski varbūt. Bet, ņemot vērā manu vecumu (katrs otrais mans vienaudzis siekalojas, ieraugot bmw m3, audi s4 vai kaut ko tamlīdzīgu) un ikdienā apkārtesošo cilvēku nievājošo attieksmi pret franču autoindustriju, es domāju, ka šī izvēle ir tieši laikā. Auto-hipsterisms, tā teikt. Un dizaina nozīmība. Ja kas, es patiesībā tajos senajos laikos, kad varēju atļauties braukāt apkārt, biju visnotaļ apmierināts, ka man ir tāda kantaina skandināvu kaste kā volvo. Current Mood: plānojošs Current Music: James (4 Comments |Ir ko piebilst)
13:08	mākoņi šodien debesis kā augusta beigās. Un manam organismam tas automātiski dod zīmi, ka jāilgojās pēc rudens. Stulbi. Jo vasaru vēl neesmu norakstījis. Bet šis laikam ir kkur sarunāts, jo svētdienās nedrīkstot strādāt, un man kā reiz šādā vējā it nemaz negribās kārt plecos trimmeri un brist zālē. Labāk pavērošu, kā visapkārt esošās pļavas lokās vējā. Current Music: kyte - boundaries (Ir ko piebilst)
Saturday, July 14th, 2012
22:58	Remonts Es gribētu, lai Ventspils šosejai tas remonts ilgst visu vasaru. Nu nenoliegšu, egoists. īpaši, vakar vakarā skatoties uz to rindu ar tautiešiem, kas gaidīja garajā rindā pie luksofora. Kaut gan... 5dienas vakars bija, var tak pasēdēt un pagaidīt vienotā bariņā, kad varēs pasprukt Kurzemes plašajās ārēs. Un vismaz man radās tāda laba sajūta, redzot to stāvošo auto rindu ar cilvēkiem, kas pamet pilsētu. Tak forši! Tūlīt, tūlīt tak viņi būs laukos! Nu jā, stāsts jau par to, ka šis remonts rada lielisku iespēju pagarināt un paplašināt manus vakara veloizbraucienus. Kad remontdarbu luksofors aiztur auto straumi, ir forša iespēja naski pamīties pa asfaltu kādas 15 minūtes, autiņu pilnīgi netraucēts. Tad nāk 5 minūšu mašīnu straume, bet pēc tam atkal visa šoseja manā rīcībā. Šādi rodas vēlme katru vakaru pagarināt braucienu (kas gan ir drusku riskanti, ņemot vērā velo tehnisko stāvokli un to, ka var uznāk slinkums un nogurums mājupceļa). Current Music: Imantdienas (Ir ko piebilst)
12:44	čupa Kad tavā pasaulē vairs nekas nenotiek un tu izdomā izdarīt ko drusciņ ekstrēmu, lai vismaz kaut kas vasarā ir noticis, tad pēkšņi -bum! Kaut kas sakustās arī finansiāli neatkarīgākas dzīves meklējumu jomā. Tā teikt, vecīt, nebūs tev slaistīties apkārt un cerēt uz kosmopolītiskām vasaras ballītēm kkur ellē ratā. Pie reizes varēja vēl kas paspīdēt, lai tā čupiņa lielāka izaug. Bet nav jau slikti. Current Music: 101 (Ir ko piebilst)
01:52	Robeža Esmu te bijis jau vairāk kā 3 gadus. Tiesa, pēdējo gadu drusku pasīvs. Ok, ļoti pasīvs (lasīt - nekādi neesmu izpaudies; tikai palasījies). Nebija vēlme turpināt veco blogu/dienasgrāmatu/čīkstētavu. Nav nekāda milzu iemesla sākt no jauna. Gadās tak tā, ka sakarā ar kādām grandiozām pārmaiņām dzīvē (vienalga, iedomātām vai kaut drusciņ reālām) ir jārada kas jauns. Nop. Nekā tāda. Šķiet, ka man tāpat viss visu laiku mainās un reizē it kā stāv uz vietas. Nu jau vairākus gadus. Vispār bija idejas, ko gribējās dikti jo dikti ierakstīt. Un par šodienu arī. Bet, cepot augšā šo domu/sirds izkratīšanas stūrīti, uznāca ļoti miegs. Tā ka domas būs vēlāk. Bet tādi daži atskaites punkti pašam priekš sevis tagad derētu. tātad: *šobrīd te sēž pirms dažiem gadiem trešajā dzīves desmitā iekāpis individs; *man pēdējā laikā atgriežās iedvesma rakstīt; *joprojām īsti nezinu, vai man patīk vasaras vai tomēr nepatīk; *šobrīd iedvesma gulēt ir spēcīgāka par iedvesmu rakstīt. Current Music: skan (Ir ko piebilst)