nemiers
Nezinu kāpēc, bet uznākusi nostaļģija (laikam kā pretspēks tīri praktiskajai un tehniskajai ikdienai). Atceros, kā man patika I. Neidera lasītās lekcijas filozofijā tajos laikos, kad manu dzīvi piepildīja augstākās izglītības iestāde Dzirciema ielā. Vairums kursabiedru šis pasākums gan riebās, tāpēc auditorijā allaž bija mērens tukšums. bet es vilkos uz turieni.
Seminārus, savukārt, vadīja (droši vien, ka joprojām to dara) tāds čalis Jankovskis (man liekas, ka nav nekas baigi personisks minēt uzvārdus), kurā visas meitenes bija samīlējušās un neko nespēja parunāt diskusiju laikā. Nu, ja es būtu meitene, tad droši vien arī viņā saķertos, jāatzīst.

Lai gan diži diskutēt man nekad nav paticis, bet filozofijas, ētikas un tml lietu šobrid manam organismam pietrūkst. Būtu jel kādi laikabiedri, ar ko par eksistenciālām tēmām parunāt pie alus.

p.s. šodien lielāko daļu laika pavadīju ar cilvēku, kura valodu raksturo apmēram šāds teksts:
"Bļeģ, ahujeķ, joptvai, kas par auzām, psc, kā kuiļus te varētu šaut, maķ, bļeģ, zaibisais lauks" [par lauku ar auzām meža ielokā, kuram tajā brīdī braucām garām; taisnība gan viņam bija, ka tādā vietā mežacūkas noteikti ganās visu laiku, un cilvēkiem, kam patīk šaudīties, tā būtu medusmaize].