sarkanas mājas un labs asfalts
Vakar sanāca pabūt Rally Estonia, kas norisinājās Otepē apkārtnē. Es pieņemu, ka būtu drusku skumis par nebūšanu Positivusā (studentiski finansiālu iemeslu dēļ), bet tā kā dzīve radīja šo tehnisko alternatīvu muzikālajai baudai, tad pieņēmu to ar lielu prieku.
Vispār kaut kā velk uz ziemeļiem, jau otro reizi pie igauņiem šovasar sanāca pabūt. Un vispār - labprāt aizbrauktu arī trešo un ceturto reizi vēl! Kāpēc? Atkal jau sajūta (vecais stāsts ar grāmatām; un vispār liekas, ka pēdējā laikā to vien daru, kā cenšos ķert labās sajūtas, kas pēc tam palīdz dzīvot pārējos brīžos).
Nezinu gan, kā ar to lēnumu, bet miers gan tur ir raksturīgs. Bet ne tāds garlaicīgais un mietpilsoniskais miers. Tāds.. Eh, aprobežošos ar tekstu - visnotaļ foršs miers.
Bija interesants moments īsi pēc robežas šķēršošanas. Stresainie latvieši (tātad, mēs), protams, nespēj mierīgi ripināties ar 90 km/h. Tad nu pretīm braucošā policijas ekipāža sabiedēja mūs drusku (īpaši brīdī, kad atpakaļskata spoguļos ieraudzīju, ka šie aiz mums uzreiz griež riņķī un sāk sekot; likās ka nu jau būs Latvijai tipiskā "vadītāj, davai ka tūlīt stājies ceļa malā" bākuguņu pavadībā; bet nekas tāds nenotika). Tā nu šie labu gabalu, ieturot distanci, brauca aiz mums līdz kādai mazpilsētai, kurā laikam saprata, ka mēs turpmāk būsim drusku paklausīgāki. Nu re, atkal pa mierīgo viss sanāca.

Jā, un es, nu jau samērā pieredzējis visu iespējamo Latvijas rallija posmu apmeklētājs, varu teikt, ka ziemeļu brāļi spēj tādu pasākumu uzorganizēt kādu pakāpienu augstākā līmenī, kā mūsējie (un Latvijā tiešām tas notiek labā līmenī). Tādas, lūk, tās lietiņas (es pat apzinos, ka šo visu nav iespējams īsti interesanti aprakstīt, bet gribējās drusku piefiksēt).

Un kad man būs labs velo un arī kompānija, tad noteikti sasparošos kādam garākam braucienam pa Igauniju, jo par pedāļu minējiem tur tiek daudz, daudz vairāk piedomāts.