pilsēta
Padzīvo tikai 2 nedēļas mājās un pēc tam jūties kā neiederīgs Rīgā. Man patīk šī pilsēta, pat ļoti. Bet tā mana laucinieciskā daļa arī liek par sevi manīt (kaut gan īsts laucinieks es nekad neesmu bijis).
Nē, drīzāk es zinu kas tas ir. Tās ir kaut kādas iedomātas sāpes un atmiņas, kas vismaz šobrīd manī izsauc tik pretrunīgas sajūtas. Protams,ka pie vainas meitene. Kas bija. Ar kuru tik daudz laika pēdējās vasarās pavadīts. Protams, ka ar uzsvaru uz pagātnes formu.
Un tagad pat nelīdz paša arguments, ka es tuvumā ap šo pilsētu blandos visu mūžu, bet viņa labi ja 3 gadus. Tik un tā vasara pilsētā prātā uzreiz izsauc kaut kādu saiti ar viņu. Un vari sev borēt ko gribi. bet... tā kā man atkal pa ilgiem gadiem ir atgriezies kaut kas līdzīgs cīņas sparam, tas noteikti varētu palīdzēt visu sakārtot prātā.

Un vispār es reizēm padomāju, vai tik drusku nekoķetēju ar šo lielā cietēja un sāpīgo atmiņu tēmu.