vilciens
Šī nedēļa man ir pārbaudījums. Fiziski mani pārbauda karstums, bet garīgi - darbs un dzīvošana svešā vietā.
Man jau gribētos domāt, ka tas viss norūdīs, ne notrulinās. Bet reizēm, šķiet, robeža starp šiem abiem jēdzieniem ir diezgan tuva.
šobrīd trakākais ir tas, ka vilcienā gluži negribot identificējos (ja tā to varētu nosaukt) ar visiem nogurušajiem strādniekiem. Nu tādi 40-50gadnieki, kuriem sejā lasāms, ka viņi nedara neko augsti kvalificētu, dara to, ko viņiem pasaka un ierāda. Un tā līdz pensijai. Šis ir viens no maniem lielākajiem murgiem jau gadiem!Es visticamāk izdarītu pašnāvību,ja ar mani tā notiktu. Ok,es visu laiku sev cenšos ieskaidrot to,kā ir realitātē: es studēju un PIEstrādāju pa vasaru. Un skaidrs, ka neviens man nedos neko atbildīgāku, jo es vēl neko neesmu samācījies. Bet mācīties es, uh, kā vēlos! Apstāšos tikai pie doktora grāda. Un tīri teorētiski šis man ir pats ideālākais variants, jo ne visi var atrast vasaras nodarbošanos tieši topošās profesijas nozarē. Jā,jā, stāstu šo visu sev katru dienu! Un reizēm noticu. Un tad paliek labāk. Bet ar manu pārjūtīgo dzīves un pasaules uztveri tas viss tiešām viegli nenāk.

Joprojām ir tāda atvieglojuma sajūta pēcpusdienā, izkāpjot no pikapa un redzot, ka apkārt ir cilvēki, ielas, mājas. Es tiešām ceru, ka tas nekļūs par ieradumu. Jo man ir jāiemīl mežs arī tad, ja tas nav tikai vieta,kur ar baudu ieelpot svaigo priežu gaisu pēc lietus. Mežam ir jārada miera sajūta arī tad,ja tā ir darba vieta. Un ne vienmēr viegla darba.