grāmata
Pirmīt, īsi pirms braukšanas uz Rīgu, pēkšņi uznāca apjausma, ka jāatrod grāmatplauktā Viljama Fjennesa "Sniega zosis" (William Fiennes "The Snow Geese"). Un tas nozīmē tikai vienu - ir uznākušas kaut kādas mistiskas skumjas. Mistiskas, jo konkrēta iemesla nav. Droši vien tipiskā situācija ar cilvēkiem, kas pārāk daudz domā (un neiet runa par kādu izsmalcinātu domāšanu, kas liek pasaulei mainīties; tā ir domāšana kā process, kas reizēm mēdz būt drusku kaitīgs).
Nu jā, tā man ar šo grāmatu ir. Atceros, ka iepriekš to lasīju laikā, kad pats biju visnotaļ depresīvā posmā iestrēdzis, līdz ar to daudz ko grāmatā saasinātāk uztvēru. Lasījās arī ilgi un lēni toreiz.
Tagad, savukārt, drīzāk man ir vēlme lasīt to skumju un ilgu dēļ. Nav tā smaguma, kas toreiz. Ilgas gan tādas jokainas, jo nezinu, pēc kā ilgojos.

Jā, un vispār es piefiksēju, ka grāmatas lasu tā, ka atmiņā paliek sajūtas, ne sižets. To es mēdzu diezgan ātri parasti aizmirst.