rudenī man veicās
Atbraucu uz Rīgu un gaidu, kad viņa izdarīs, kas nu mājās jādara un būs brīva. Tas jau ir kaut kas, ja es ar visu savu egoismu esmu gatavs jau svētdienas rītā braukt uz Rīgu un nemaz par to nebēdājos. Gribu visu dienu ar viņu.

Visu nedēļu bija tik viegla sajūta (skaidrs gan, ka daļēji tāpēc, ka vēl nekas nav diži jāmācās. Esmu pārsteigts pats par sevi. Ļoti. Pēkšņi man Jelgava liekas pat tīri jauka (laikam savu daļu rada jaunie, smukie trotuāri. Jo vēl pavasarī viss bija drausmīgi, kad notika lielā rakšana tieši tajā areālā, kur ir mans ikdienas maršruts pa šo pilsētu). Jā, arī kursabiedri liekas pēkšņi ciešami (es pat drusku jūtos jau kā starp savējiem; atļaujos bārstīt daudz biežāk savus ne pārāk diplomātiskos un (ja mani nepazīst) reizēm aizskarošos jokus). Varu pat teikt, ka ir daži cilvēki, kurus varētu definēt gandrīz kā draugus. Un tīri profesionālā ziņā es priecājos par 2 priekšmetiem - dendroloģiju un sugu un biotopu aizsardzību. Tas jau ir daudz, ja semestrī divi jauni priekšmeti, kurus gribās no visas sirds mācīties (cerams, ka ne līdz pirmajiem kolokvijiem). Pat sāku domāt, ka visas koku gudrības noderēs, veidojot apstādījumus ap pašu māju.

Šobrīd varu secināt, ka darbā bija labi. Ir palikušas tikai patīkamās atmiņas. Viss par fizisko piepūli lielā karstumā, dunduru un odu ielenkumā ir kaut kā pakūpējis. Un, galu galā, tas viss fiziski mani ir krietni norūdījis. Ir atmiņā laiskie rīti mašīnā, braucot uz mežu un fonā skanot bb brokastīm. Kafija Ogrē. Atslābums un patīkamais nogurums pēcpusdienā. Tiesa gan, neilgojos to atpakaļ, jo skola tomēr ir man vairāk piemērota. Un es sapratu, ka vismaz bez maģistra man nav ko darīt. Es gribu būt domātājs, ne tehnisks izdarītāks. Ja man kāds maksātu par to, ka es cenšos labi mācīties.. (tā 70ls stipendija jau nu neskaitās).

Sācies totālais rudens periods arī prātā. vakar vakarā nez cik ilgi spēlējos ar klavierēm un dungoju par tēmu Coldplay - The Scientist. Tā ir mana rudens dziesma nr.1.