sajūgs
Nemāku noticēt. It kā nekas slikts nenotiek. Es par teiktu, ka šovasar viss pamazām iegrozās uz labo pusi. Bet kaut kas bremzē izjust prieku. Nez, to ir izdarījuši vairāki iepriekšējie gadi, kas tik pamatīgi grāva, brucināja un demolēja laukā visus manus centienus un sapņus? No šī laika bagāžā ir pilnīga neticība saviem spēkiem (protams, labi, ka nav daudz kas trakāks, ar to sava cīņa pamazām tikusi jau izcīnīta).
Ja es spētu pilnvērtīgi izbaudīt to, kas man jau ir, tad tas dotu vēl vairāk enerģijas. Savukārt, to akumulējot, būtu spēks darīt un sasniegt daudz, daudz vairāk. Bet jā, šis viens posms iztrūkst. Prieks, kas dod enerģiju. Nē, ikdienas sīkumos jau parādas un pat biežāk, kā agrāk. Bet tas ir nepieciešams drusku fundamentālākās lietās. Kaut vai.. Ja izdotos būt kopā ar lielisku meiteni, tad tur būtu ļoti liels risks, ka tas pajuktu, jo es vienkārši nenoticētu tam, ka esmu ar tik skaistu un gudru cilvēku. Un tāda garā. Ir potenciāls, bet tas kaut kā nav līdz galam "saslēdzies". It kā autiņam ar jaudīgu motoru, kam spiež gāzes pedāli. Dzinējs rēc, skaņa jau dod sajūtu par to ātrumu, ko būtu iespējams sasniegt. Bet sajūgs nav izspiests, visu laiku neitrālajā pārnesumā. Tāda sajūta par dzīvi šovakar.