pārdaugava
Ceturtdiena bija visnotaļ laba. Beidzot mēģinājumā radās daudzmaz ciešams priekšstats, kā izklausīsies rītvakara Prauliņa garadarbs krastmalā. Jābūt iespaidīgi. Man patīk, ka riktīgi daudz ir spiests uz ritmu. Un ir gan roķīgi, gan džeziski, neaizmirstot galveno - ka tautiski.
Tas, ka kora sezona ir tikpat kā atsākusies, uzlādē. Priecājos arī par šajā vasarā iegūto izturību - visa diena fiziska darba, vēlāk vairākas stundas dziedāšanas, bet pēc tam nav vēl kur enerģiju likt (ok, no rītiem gan drusku citādākas domas, kamēr notiek līdz galam atmošanās process).

Un vēl viena tās dienas foršuma izpausme bija pastaiga vakarā (kuras dēļ gan visu mēģinājumu biju pārāk nemierīgs, lai pilnvērtīgi ņemtu vērā Intu, Vanagu vai vispār dajebko citu; piedevām pretēji savam parastajam apzinīgumam notinos ātrāk). Bet tas ir tikai pirmais solis, kas jau ir radījis lavīnas efektu. Un nu nāksies atkal sevi mobilizēt un sākt domāt. Jo šajā gadījumā es jūtu, ka vēlos pozitīvu iznākumu, lai arī tam līdzi nāktu visādas problēmas (kas gan ir tikai galvā droši vien).
Jā, es uzskatu, ka tas ir sava veida darbs tā skaisti nodibināt ciešāku kontaktu ar sev tīkamu sievišķu būtni.