dubļi uz kaklasaites
Laikam vienmēr būšu kaut kur pa vidu.
Esmu vidē, kas nomāc. T.i., tie cilvēki, ar kuriem ikdienā esmu kopā šovasar, nerada manī tādu viegluma un iederības sajūtu. Uz šī fona šobrīd pat universitāte liekas labāka (bet tas tikai apkārtesošo cilvēku radītās vides, auras ziņā). Viss jau patiesībā ir par vienkāršas inteliģences trūkumu. Jā, par tādas vienkāršas, kas dara brīnumus: it kā ne no kā uzrodas laba aura, patīkama saziņa, viegls humors. Un tas jau arī neizslēdz nedaudz cinisma vai ironijas (kas man nav diez ko svešas). Tagad sanāk neveikli vienam mīņāties blakus vai drusku nostāk, kad pārējie stāv bariņā, smēķē&spļaudās (tas vispār ir fenomenāli, cik sinhronā kanonā (kamēr viens ievelk dūmu, cits ritmiski spļauj) un ar cik apbrīnojamu sirsnību tiek veiktas šīs darbības). Un sarunās man vienkārši nav ko īsti piebilst/iebilst, jo tajās tik ļoti visgudri tiek apspriestas pilnīgi ikdienišķas un elementāras lietas. Nu, gribās reizēm iebļauties: tak beidziet spriedelēt, ejiet un izdariet to, tas prasa pusstundas piepūli!

No otras puses, es arī nejūtos līdz galam labi sabiedrībā, kurai sevi labpatiktos dēvēt par inteliģentu. Jo tā mani vienkārši nepieņem kā savējo (nav jau droši vien īsti arī iemesla to darīt; īpaši, ja bieži vien ir tādi izlēcieni no manas puses, kas tiešām neliecina par piederību tai).

Redz, patiesība jau kā parasti kaut kur pa vidu. Tikai vidus tāds nenodefinēts. Un tas vien pamatīgi iedragā to procesu, kura rezultātā man būtu reiz jākļūst par pilnvērtīgu, pieaugušu cilvēku. Tad atrodu sabiedrību, kuras ar cilvēkiem saistītie elementi man liekas lieliski, bet kurā sevi realizēt nespēju. Te atkal, šķiet, ir prieks un reizēm arī gandarījums par to lauciņu, kurā esmu ielīdis un pamazām taustos, meklējot tieši to sev tuvāko; savukārt apkārtesošie cilvēki galīgi nav iedvesmas vai vienkārši ikdienišķa prieka avots. Vai maz ir iespējams šo abu lietu balanss?

Pagaidām gan ir tāda spītība, ka panākšu savu. Ka var pārkāpt dažādas robežas un apvienot visu, kas liekas sirdij tuvs. Nevis pieņemt vecus spēles noteikumus, iesūnot, ļaut, lai vide tevi pašu izmaina. Un reiz strādāšu laukos, jūtoties laimīgs, uzvalkā ar džipu pārvarot meža bezceļus, fonā skanot klasiskajai mūzikai, bet vakaros varēšu nodoties kvalitatīvai literatūrai, vīnam, pilsētas/ lauku māju un mūzikas baudīšanai (tāds improvizēts piemērs gan, bet daudz ko pasaka).
Jā, šādi arī būtu kaut kur pa vidu. Bet pilnīgi citādā veidā, kā šobrīd