tēli
Grēkoju svētdienā. Visa diena ar trimmeri plecos, rokas vēl tagad trīc no motora vibrācijām. Bet viss tagad tik skaists, tik skaists. žēl, ka pats to nevarēšu baudīt (tā vietā Rīgas urbānais skaistums un Salaspils neglītums + lauku skarbums darbā).

Dzerot kafiju pēcpusdienā, pāršķirstīju uz palodzes mētājošos kādu nedēļu vecu "Ievas" numuru. Un rezultatīvi (izņēmuma kārtā). Jo tajā intervija ar Andri Baltaci. Un te ir tā baigā štelle. Jo viņš man riktīgi jau gadiem simpatizē. Kā cilvēks. Ok, esmu visnotaļ skeptiski noskaņots par viņa "Balto lāču" muzikālajiem centieniem pēdējā laikā (šlāgeris jau nu noteikti nav mans lauciņš, bet viņu vecajās dziesmās ir kas tāds latvisks un silts, kas piesaista un liek ātri vien atcerēties visus vārdus).
Viņš kaut kā manos priekšstatos ir nostabilizējies kā tāds kārtīga latviešu veča tēls (un vārds "vecis" te tikai vislabākajā nozīmē). Viņš ir tāds vīrietis, kuram es labprāt līdzinātos pēc 20 gadiem (reāli tas, protams, ir maz ticams, jo mans raksturs, psihe un viss pārējais mani drīzāk varētu novest pie daudz depresīvākas un pasaules nepieņemtākas personības; turklāt man nav ne viņa stājas, ne patīkamā baritona tembra).

Nedaudz apbēdina apkārtesošo laikabiedru rīdzinieciski snobiskā vīpsnāšana, kad esmu mēģinājis stāstīt, kāpēc tad pēkšņi man ir saistošs kaut kas tamlīdzīgs.
Nu, varbūt pie šī visa vienkārši vainīgas manu senču saknes Latgalē, kas citādā ziņā sen vairs neizpaužas.