hameleonu rotaļas
Nesen man stāstīja, ka kāds koris ir uz sabrukšanas robežas. Kāpēc? Jo tajā esot izveidojušies pārāk daudz pārīšu. Man, to padzirdot, smiekli kā par labu joku (labi, jaātzīst, ka arī kāds slēpts pašapmierinājums, jo kādu pagātnes notikumu un sajūtu dēļ izjūtu savādu nepatiku pret šo cilvēku apvienību). Man tas liekas diezgan absurdi. Jā, pats dzīvē esmu redzējis un piedzīvojis dažādas situācijas sakarā ar lielo patikšanu/mīlu korī. bet šajos gadījumos loģiskais iznākums ir tāds, ka viens no abiem iesaistītajiem indivīdiem notinās, savukārt otrs sliktākā gadījumā dabū kādu pārmetošu vārdu no pārējiem (ja nu aizgājējam bijusi samērā neaizstājami daiļa balss). Esmu arī guvis atziņu, ka vairs nekādu attiecību veidošanu jebkādā kolektīvā (protams, nekad jau nevar zināt, kādu situāciju dzīve piespēlē).

Spēju vienīgi iztēloties scenāriju, ka kora pārīši ir tik ļoti nešķirami, ka atsakās izvietoties pa balsu grupām, bet vēlas dziedāt roku rokā. Jā, tā noteikti var būt neliela problēma kora normālai funkcionēšanai. Tādā gadījumā risinājums būtu vienīgi homoseksuālu, pa balsīm saskanīgu dziedātāju apvienojums.

bet laikam gan kamerkori ir drusku cita pasaule, tāpēc ar savu gadiem ilgo palielā kora pieredzi neiebraucu šajā drāmā (kas noteikti ir drāma, jo paši sevi viņi vērtē/-ja visnotaļ daudzsološi un lieliski). Tā lūk.