viegli
Varenais ikgadējais kora pasāciens Vidzemes ārēs atkal piedzīvots un pārdzīvots. Žēl, ka tikai uz 2 dienām, bet vismaz bija tik ļoti vēlamā un gaidītā iespēja drusku socializēties. Un tā sajūta, ka pat ne tik labi pazīstamie biedri liekas kā tuvi draugi. Ikdienas rutīnā tas pazūd, bet tās dažas dienas katru vasaru tas strādā.

Pirms trijiem gadiem katru nakti tur nošķīros no visas dzīves baudītāju ballītes un gāju staigāt līdz šosejai, kur apsēdos uz asfalta un skumu par savu samērā nelaimīgo mīlestību. Pagājušo gadu agri rītos staigājos pa to pašu skaisto (jo Piebalgas pusē šoseju varētu atļauties nosaukt par skaistu) šoseju. Šogad pametu ballīti, lai paskrietu pa to. Kaut kādas čakras atverās man tajā pasākumā vienmēr. Visizteikt tas bija pagājušo gadu, kad liekās, ka nupat jau esmu sapratis, kā ir jānodzīvo dzīve. Protams, ka tas viss bija pārāk mikļa iespaidā, lai tiešām būtu iespējams.