mežs
Es neesmu sabiedrisks indivīds. bet tajā pašā laikā es tik lieliski jūtos sev tīkamās kompānijās. Šaurākā lokā to var veidot tikai pāris draugi. Plašākā - koris. Bet labi es jūtos arī lielākās sabiedrībās: universitātē (sākumā gan nebija tik patīkami, jo vairums apkārtējo man radīja sajūtu, ka neesmu tur iederīgs), uz ielas Rīgā, dažādos koncertos utt.
Bet.
Es apzinos, ka radu priekšstatu par sevi, ka neesmu sabiedrisks. Un tas ir stulbi. Kaut kā nemāku citādāk. Un visā šajā sakarā tāda sabiedriskā dzīve atbilstoši manam vecumam nav pietiekami piesātināta (gan jau kāds no malas teiktu, ka tomēr ir ok).
Bet cilvēki mani ļoti iedvesmo (nu, reizē jau arī mēdz būt tādi, kas mani kā totālu melanholiskā tipa pārstāvi spēj iedzīt depresijā ātri vien). Un šīs iedvesmas es vēletos vairāk.

Kāpēc par to aizdomājos? Jo strādājot visu dienu absolūti anti-sociālā vidē par tādām lietā vienkārši nevar neaizdomāties, ja vien neesi sadzēries alu, kas neatkarīgi no sabiedrības apkārt rada patīkamu sajūtu (bet tas strādājot nav īsti iespējams).
Piedevām šāda vientuļā darbošanās arī dod kaut nelielu priekšstatu par savu potenciālo profesiju. Kas, savukārt, rada vēlmi pastiprināti piedomāt pie tā, ka nākotnē tomēr vajadzētu spiest uz to nozares nišu, kurā ir biežāks kontakts ar apkārtējiem (piedevām vēlams gudriem, ar labu humora izjūtu apveltītiem un cilvēcīgiem) cilvēkiem. Lai mans darba lauks nav tikai plašās Latvijas āres (kam, protams, arī ir sava romantika. un tāda drusku savrupība un vientulība jau man nav ne svešas, ne biedējošas. tikai vajag sabiedrību).

Ai, šitā tu, cilvēks, sadomājies visas dienas garumā un beigās tāpat nekādas strukturētas jēgas tam nav. vai arī ir.

Ā, un vēl šovasar esmu tā drusku sācis taustīties pa tumsu tajā jautājumā, ka ir iespējams radīt sev tīkamu sabiedrību pašam. t.i., vienkārši uzrīkojot pārdomātu pasākumu savās mājās. Bet tas jau man (kā slinkam cilvēkam) tomēr ir pārbaudījums. Kaut gan šķiet, ka pirmie mēģinājumi nav gluži neizdevušies.