| letes bārs |
[6. Sep 2008|12:44] |
nav gluži aizmirstības upe, kuras ūdeni iedzerot viss piemirstas, bet pavisam parasts bārs (pilsētā atrodas aptuveni te), pavisam tuvu san marco, kurā (starp citu) nav tūristu, bet tikai vietējie onkas, kuri rūpīgi, kā kādu diētu, ievēro aperitīva stundu un tur ierodas iedzert savu spritz. tūristu tur nav tādēļ, jo nav jau nevienas vietas, kur, kā tūrisma ceļvežos vēlēts, romantiski apsēsties un vērot garām slīdošās gondolas, gremdējoties airētāju skaistajās dziesmās (te jāpiebilst, ka gondoljēri pamatā dzied tikai un vienīgi neapoliešu dziesmas. baidos, ka tādu venēciešu dziesmu nemaz nav, vai arī tās ir tik neklausāmas, ka tūristi nekavējoties paģēr turna'a'surriento un funiculì, funiculà. va be'... tie, kuri uz visu itāliju, sākot no otranto līdz brennero, zina attiecināt trīs vienīgus tipiskākos itāliskās dzīvesziņas atribūtus - pizu, mafiju un vēršu cīņas, neko vairāk arī nav pelnījuši).
bārā ir tikai lete. t.i., pirms 2 gadiem, kad šī vieta tika frekventēta pirmoreiz, letes daļa aizņēma pusi no telpas - otrā pusē bija delikatešu veikaliņš, visādus tur šķiņķus, sierus un kaltētus tomātus varēja gan palūgt iesaiņot līdznešanai, gan uzkošanai turpat uz vietas. spritzus viņi tur taisa divējādus - ar aperol vai campari - pirmais tāds maigāks, otrs alhogōliskāks, ņemot vērā, ka aperolam grādu uz pusi mazāk. šur tur dažādi spritzi ir dzerti, un pat ja tie ir tikuši gatavoti kādās smalkākās dekorācijās vai servēti dārgākos traukos, palieku pie uzskata, ka tieši te tiek gatavota tipiskākā recepte - teiksim, tas tāds mans subjektīvais atskaites punkts un etalons. jāpiebilst, ka etalons ir pirmās sezonas spritz, kuru gatavoja ar pāris gabaliņiem ledus, + šots bitera, tam pietecina klāt baltvīnu un visu kārtīgi uzburbuļo ar tādu speciālu burbuļūdes pistoli; vai tur citrona ripa bija, neatceros, bet bija olīva, uzdurta uz tāda gara koka irbuļa. ar vienu porciju allaž bija par maz, nemaz neņemot vērā dažus citus nešķīstos latviešus, kuri pirms ķerties pie spritza, noslēdza pamiera līgumu ar savu sanīkušo fizisko tēlu, iešaujot pāris porcijas alus.
nākamajā gadā (t.i. izgāšvasar) šis ievērības cienīgais iestādījums tika uzmeklēts pirmais, teju kā tāda kulta vieta. pēc negaidīti ekskluzīva brauciena pa venēcijas ielām (kas sīkāk aprakstīts šajā senāku dienu ierakstā), pie letes nonācām jau tādā pieklājīgi agrā vakariņu stundā. skatlogu sargājošā redele jau bija nolaista līdz pusei, bet iekšā vēl varēja manīt bāra personālu un pāris viņu apmeklētājus dzīvi sarunājamies un malkojam dziras. palūdzām atļauju ienākt uz pāris viņu lielisko aperitīvu glāzēm un tādu arī saņēmām. bārs bija mainījies - starp delikatešu daļu un leti bija parādījusies siena, krodznieces bija citas, un nebija olīvas dzērienā. bet visādi citādi - viss pa vecam. porcijas per capita atkal iznāca vairākas, krodznieces nebūt netaisījās mūs mest laukā, bet baroja mūs ar spritzu kā mammas ar mannāputru, līdz ar ko, kā pusrāpus bijām ielīduši, tā tāpat pusrāpus uz vakariņām izlīdām tikai ap to laiku, kad pirmā vakariņotāju kārta jau maksāja rēķinus un atstāja mums savas iesildītās vietas un jau atmaigušos ōberus.
trešā sezona tiks atklāta nākamnedēļ, tātad. visi laipni lūgti!
(ja bez ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) simamuras vēl kāds no cibā pukstētājiem turp plāno doties)
|
|
|
