| Atļaušos vispārināt (itāļu sekstūrisma tēmu turpinot) |
[22. Aug 2008|13:59] |
Senākos laikos, kad kārtīgu ostaspilsētu cietumos bijuši arī speciāli karceri jūrniekiem, kuros iespundēt dažādus trakulīgus subjektus, taču tā, lai attiecīgā kuģa bocmanis uzreiz zinātu, kur šamos līdz kuģa atiešanai sameklēt, itāļu jūrnieku tajos praktiski nekad nav bijis. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – kamēr tur visādi prūši, krievi un briti pa taisno no kuģa metās uz krogiem, itāļi izvilka no saviem sakvojažiem savus baltos formas kreklus, izbuktēja bikses, iesmaržojās ar odieri un gāja uz pilsētas špaciera un izklaides zonām meitās. Savu guvuši, atgriezās uz kuģa rāmi un apmierināti.
------------------------------
Apūlijā, savukārt, suvenīru veikalos blakus visādām tur miniatūrām trulli tipa mājelēm visnotaļ izplatītas ir arī māla svilpītes. Kā uzzināju, tā esot klasiska līgavaiņa dāvana līgavai pēc saderināšanās – kā tāds simbolisks žests, kam jāapliecina, ka metis pie malas tradicionālo uzsvilpienu katrai viņaprāt glītai garāmejošai jaunkundzei. Saskaņā ar šīspuses labas uzvedības likumiem, būt brīvam jauneklim un neuzsvilpt glītam meitēnam ir ļauni, nepieklājīgi un visbeidzot asociāli – šāds indivīds sievu noteikti nav pelnījis un vispār no sabiedrības kā kāds vanckars nožēlojams izraidāms.
-----------------------------
Itālieši ir tieši un fiksi – par ōperām izsakoties, smagi tiek vāgneram „Nu ko tas tristans ar to izoldi var tur ņemties piecu ilgu cēlienu garumā. Itāļi pa to laiku jau būtu trešo paaudzi pataisījuši.”
=========================
/un tagad par skumjo/
# - „tu man nepievērs uzmanību” – ir viens no klasiskākajiem pārmetumiem, ko latvju sieviete met pāri latvju vīrietim
# - būt par itāļu sievieti ir posts un tumsa. Kamēr vīrieši visos vecumos ir gluži kā disneja vinniji pūki – smaidīgi un dzelteni saulaini, sieviete velk visu ģimenes problēmu vilciensastāvu, līdz ar to pat jaunas meitenes, atdarinot savu māmuļu eksterjeru, pamatā izskatās pēc čūskām (kaut arī no sejas daiļas). Tā nedomāju tikai es – šo viedokli esmu sagrābstījis no vietējiem, un, jāatzīst, plašākos mērogos raugoties, nespēju nepiekrist. Uz vienu šitādu (^$%&^*) esmu ellīgs arī patlaban, un visnotaļ apbrīnoju viņas iekšas – tā tev nav ne kristīne, ne baibiņa, ne ilzīte.
# - māras zemē vidusmēra lauku vecis sāk dejot tikai tad, kad vairs nespēj noturēties kājās, jeb citiem vārdiem – pirms izšķirties par jauku un atvērtu pieeju pasaulei, jāuztaisa dūša (zum tinglingling par marke, viņš ierāvis ir čarke, zum tinglingling, zum tinglingling, lai dūša rastos tam).
# - ...piemēram sardīnijā sieviešu tradicionāli ir mazākums (genotips laikam pie vainas), tādēļ doties uz citām zemēm pēc sievas ir dainās ierakstīta rīcība.
# - folokloras motīva „kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties” autori ir rūgts izņēmums mūsu senču radošajā materiālā – acīmredzot, to itāļu jūrasbraucēju skumji pēcteči, bastardi, kurus normālam latvietim, jo īpaši nāves ēnā nonākušam, nesaprast (nonākuši uz ledusgabala, nosacīti pavisam tuvu ziemeļmeitām, viņi kasās par reņģēm). Tādēļ arī dziesmas ir minorā, pūtvējiņi tajā skaitā, bet dullais dauka ir viens pret visiem.
# - sūnciemzēni mežā runā par vecenēm, bet nonākuši pie vecenēm, runā par mežu.
+
# - Uz eventuālo cienīto lasītāju, tas, protams, neattiecas, bet ja cilvēks, neatkarīgi no dzimuma, pārģērbjas par mauku, un līdz ar to attiecīgi arī tiek appuišots, tā ir viņa brīva izvēle. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}