Esmu dzirdējusi, ka vecumdienās ļoti spilgti atgriežas bērnības atmiņas. Un tad nu nāk atpakaļ vecie aizvainojumi un stuff. Mierīgi iespējams, ka papiņš viņu pisa n gadus. Grāmata gan moš perebor. Bet man liekas, tiem cilvēkiem tā ir tā kā terapija, tsk visu informēšana par to. Tas ir vairāk vajadzīgs pašam autoram, nekā lasītājiem. Un vēl piķis pa virsu!

(Reply to this) (Parent)