Comments: |
man garšo mannā putra, piens ar medu & plēvi, & zivis es vispār patērēju da jebkādā veidā;
atcerējos "nabagēdienu" - pienā sautētas sīkas reņģītes ar sīpoliem, ņamm
lūk, tādu nabagēdienu man gan līdz šim vēl neviens nav brūvējis. bet gan jau garšotu labāk par .. teiksim, baccala (kuru ēst var, bet ..khm.. tikai kultūrvēsturiskos nolūkos, romas ebreju geto restorānos vai lisboa).
kas ir baccala?
bet nu vārdus par visa veida zivīm ņemu atpakaļ, mani vēl pārsimt km no Rīgas gaida zviedru pūdētās siļķes :))) Varētu sākt stavkas likt - es viņas, vai viņas mani.
nu tur ir diezgan sarežģīti - šitotezivi, mencu vārdā (šausmīgi smējāmies rīgas skajā par to, ka viņi to bija nokristījuši par bakaļavu, izejot no portugāliešu izrunas) nozvejo kaut kur ziemeļos pie norvēģijas, pamatīgi sasāla un izkaltē. tad ved kā pagales uz portugāli, spāniju, šis tas nonāk arī itālijā. tad šajā galā viņu kādu dienu mērcē, ik pēc stundas mainot ūdeni, lai to trako sāli dabūtu prom, un tad gatavo kā svaigu zivi, jo tad viņa atgūst zivs mīkstumu un struktūru. bet garšo pēc izmērcēta filča vāļinka. ja tā piekasīgi ņem.
un haizivi, kas īslandē tiekot ēsta jēla, esi kaut paostījusi? smaka kā formalīnā mērcētam anatomijuma eksemplāram. par siļķi rinājot, arī vēl nav nācies nomēģināt, toties viens draugs no zviedrijas lauku rajoniem atveda tādu "Baska droppar", vērmeļu šņabi, ko tām siļķēm šaujot virsū. lūk, reiz te pa izsalkumu biju sarijies vecu gaļu, t.i., pirms sāku ko nelāgu sagaršot, daudz jau bija iekrāmēts. uzšāvu šito pa virsu, un viss kārtībā. no brīva prāta, tiesa, pielnīgi nedzerams. | |