nu, bija tā, ka reiz man tas viss tā noriebās, ka bija divi risinājumi, vai nu iet līdz galam, vai ļauties pasaulīgiem vilinājumiem. un man šķita, ka pasaulē es vēl daudz ko neesmu redzējis un tāpat es neesmu izmantojis ne nieka no tām iespējām, kurs man dotas. t.i., pat ja tā pasaule man sagādātu vilšanos, tad to līdz galam iešanu es būtu paveicis uz labo cerību raga. tieši, nepārnesti, fiziski un galīgi.
bet te nu es esmu. te un tagad.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..ai, gribi teikt, ka biji gatavs kļūt par mūku? Tas man liekas pavisam absurdi - tā ir sevis mocīšana kaut kā vārdā, kas nevienam labu nedod, it sevišķi pašam upurim. Man daudz pievilcīgas šķiet tās leģendas par vientuļniekiem, kas aiziet no sabiedrības lai dzīvotu pilnīgā izolētībā (nē, es neesmu lasījusi Zaratustru:D). Tāda atteikšanās no visa, manuprāt, ir daudz patiesāka, jo balstās nevis uz kalpošanu kaut kam, bet gan uz attieksmi pašam pret sevi un savu vietu dabā. Es ceru, ka reiz es pati saņemšos uz šādu soli - tā teikt, pamest visu, lai nomirtu kā dabas bērns nekurienes vidū, prom no visa un visiem..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

redzi, ja būtu tādi klosteri brīvdomātājiem, tad tādā es moš arī būtu gājis par mūku. bet tā = es patiešām neesmu pietiekami reliģiozs. nē, nepavisam.
doma bija par gaismas izslēgšanu, jo dzīvi es toreiz nemīlēju.
ja nu vienīgi man vēl kaut kā tā pārējā pasaule šķita kā pēdējā kristus kārdināšana. neredzējis āfriku, negribēju likties mierā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

..es Tev nosūtīju e-pastu:)..

(Reply to this) (Parent)