|
8. Jan 2008|17:17 |
nu lūk es sapratu. viena liela daļa manas dzīves paiet izliekoties. ja jāmēģina saprast cik liela daļa, tad gauži sanāk iekost pirkstos. varētu būt ka lielākā.
tajos laikos, ka man pietika tik salakties, lai diena būtu godam pavadīta, šķiet viss bija kārtībā. tad es atdusējos kāda sveša dzīvokļa tepiķotā kaktā kā tāds kāmis. (vispār bija diezgan interesanti pamanīt šo robežas pārkāpšanu - vienu brīdi tu domā, nu kā tā var, gulēt kā pagale suns sazin kur. bet tad, kad tāda patīkama tīksme pāŗņem locekļus un visa pasaule aizpeld no tiesas dziļā nebūtībā.) tad es pamodos, gavassāpes mijās ar joprojām krietnu štīmi, un sistematizējot pirmās, man šķita ka esmu skaists un dziedāju balsī brīnišķīgā, pavarsaris bija pats kaislību laiks. būtiski pieminēt, kaislības bija tik vien kā verbālas. pie lietas ķerties, lai kas tā ar nebūtu, nebija manos vissirsnīgākajos nodomos, kas galu galā rezultējās baumās, ka esmu gejs. varbūt tāpēc ka regulāri dzēru ar meitenēm? ar džekiem dzerot neviens par tādām lietām nedomā. (piemēram, sociālās kampaņas sauklis varētu būt sekojošs "Ja tevi interesē tava pudeles brāļa seksuālā orientācija, tad velns ar'ārā - ko jūs pie tās pudeles īsti darāt?") nu.. uz tā laika realitātes fona, gejs tomēr ir vismaz kāds seksuāls statuss. t.i., krietni vairāk, nekā tur vispār bija patiesībā. pat vairākus gadus summējot. kādi tomēr ļaudis mēdz būt nejēgas. un kurš tad iznteresanti zināt bija tas otrs gejs? vai varbūt es biju gejs oģinočka? kurš ierodas tur, kur kādi skuķi sadomājuši nedaudz uzšaut pa lampu. |
|