Oi, šitās ir foršas atklāsmes pie pilnīgi nevainīgām un neko nenojautošām situācijām. Man vienreiz tāda uznāca mācoties franču piederības locījumu savienojumā la femme du boulanger/maiznieka sieva. Bet tāda franču maiznieka, bagetes, pilsētiņas ļaudis nāk pie tevis iepirkties, tu ar viņiem tērgā un omulīgi tirgojies. Nekādu eksistenciālo grēmu, ne sarežģītības, tikai apaļas bulciņas un miltos apbaltējusi dzīve. Tobrīd tā likās tik iekārojama realitāte. Un tā frāze kā tādas durvis uz citu pasauli. Jocīga būšana. Tāpat kā ar tiem druvu kuģiem.
Tak tad man kāda draudzene apgaismoja, cikos maizniekam ir jāceļas, kā pa nakti mīklu jāmīca utt, tāda smaga eksistence. Vot tev i romantika un franču vieglā maiznīcas smarža.