nezinu, mans utilitārais kalkulators saka man priekšā: tie, kas absolūti liek mierā dzīvniekus (nekādas gaļas, piena produktu, olas, ādas, kaulu etc.) ir vairāk respect, nekā tie, kas rauc degunus par gaļas ēšanu (ar visneiedomājamākajiem pamatojumiem, sākot ar pragmatiskāko resursu taupīšanas/kaušanas argumentu līdz pat galīgi psihajiem sapistās karmas sviestiem)lopu kaušanu, taču visos pārējos aspektos turpina instrumentalizēt tās dzīvās radības...

tu medī? vai strādā kautuvē? vai turi savu luku setu? vai kā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, tagad nekā.

bet, kad vēl LV dzīvoju, mājās turēju žurkas, maitas savairojās nu un tad visas liekās apkāvu un apēdu. miltu tārus arī audzēju trīs traukos un regulāri uz pannas. sienāžus saķēru pļavā, bet tas parasti vasaras otrajā pusē, kad zaļie ir dzimumbriedumu sasnieguši. gliemežus laiku pa laikam salasu, bet ar tiem ķēpa liela. maiats tādi baigi sagļotojas mušīšanas laikā. vāveri gatavoju tad, kad lops savā stulbumā paleca zem mašīnas riteņiem. nu es tak nebūšu tas, kurš svaigu gaļu atstās uz ceļa sapūšanai. starp citu, garšoja burvīgi.

kaķa gaļu man tā arī neizdevās nogaršot. vecāki man pirms pārcelšanās lopu atņēma ar paziņojumu, ka kaķīti apēst nedrīkst (biju pirms LV pamešanas nolēmis, ja neizdosies atrast lopam saimnieku, tad ēdīšu nost; čo ta neesmu spējīgs pieradinātu lopu izmest uz ielas pie miskastes).

vistas nav bijušas jau gandrīz mūžību, dzīvoklī jau neturēšu, kaut gan sen sen atpakaļ ir gadījies arī ar tām mazliet paņemties, tā pat arī ar baložiem. ta i jamos likvidēt.

arī ar varžkopību ir nācies nodarboties un tamās regulāri mušīt nost. ta ij tās, kuras nav indīgas apēst.

vobšem slepkavoju to, kas prostam pilsētniekam dažreiz patrāpās pa rokai, da i pēc tam uz pannas. tagad gan te Fāterlandē dzīvojot vēl neviens kaujamlops nav ieviesināts, bet nu tā kā darbs muzejā, tad slaktēt sanāk tā pat, tikai ne priekš ēšanas, bet priekš kolekcijnas papildināšanas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

wicked

(Reply to this) (Parent)