| Sin sangre IV |
[8. Jun 2008|13:20] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Massive Attack - Incantations | ] |
Izrāde beidzās ar skaļiem un aizrautīgiem aplausiem, nebiju gaidījis, ka šī salīdzinoši patukšā zāle uz ko tādu spējīga. Aktīvi plaukšķinājām līdz un vērojām milzīgo atšķirību starp tikko redzētajiem skatuves tēliem un šiem jaunajiem ļaudīm, kas iznāca kinoekrāna priekšā paklanīties. Nesakritība gluži kā leļļu teātrī, ja pareizi atceros izrāžu beigas no patiesi seniem laikiem – šķiet, priekšpusē iznāca milzīgi aktieri, katrs ar savu lelli rokās un paklanoties paši, paklanīja arī savu varoni. Katrā ziņā, ar savu jaunāko brāli, kad bērnībā rotaļājāmies ar lāčiem un māte mūs sauca pusdienās, pirms doties ēst allaž izpildījām līdzīgu žestu viens pret otru, kā arī pret iedomātu publiku.
Uz ekrāna parādījās titri un ainas no vietām, kurās tikušas filmētas scenogrāfijas detaļas, gluži kā kino. Neizjūtot promdoties gribu, noskatījāmies tos līdz galam, un tad man pieleca, ka līdz šim neviena filma nebija izraisījusi tādu „wow”, kā, lūk, šis te čīliešu teātris. Pat ja saturiski ir piedzīvots arī daudz kas spēcīgāks, no formas viedokļa šis bija tīrs un 100%-īgi izdevies jaunatklājums; izredzēts mākslas darbs.
Tālāk dodoties laukā no RAI ēkas, novērtējām, ka, ja gribētu, mašīnu te nolikt nebūtu bijis pārāk sarežģīti, vietas atliku likām. Valdīja tumsa un laternu gaismas, kas izgaismoja dāsni salijušo ielu no tādu kā liepu alejas lapu vainagiem. Vienubrīd viss izskatījās, kā Latvijā, citu kā astoņdesmitajos, trešo, kā almadovara filmās. Lietus bija mitējies un mums bija liels prieks, ka nav tagad jālien kaujas ratos, bet varam pastaigāties un sarīkojumu tādējādi pagarināt.
Priekam nebija ilgs mūžs. Izgājuši laukā no RAI šķērsielas, atkal nonācām uz tās ielas, kuru pirmajā epopejas daļā uzdevu par kādu nabadzīgu Āfrikas valsti pārstāvošu. Bijām atgriezušies pasaules atkritumu galvaspilsētā, un ja pirmīt šmuce rēgojās kārtīgi sakrāmēta kalnos pie konteineru nišām un namu stūriem, lietusgāzes lietu kārtību bija mainījušas – šmuce bija devusies savās gaitās, izklaidus visā platībā pa ielu, sasprūdusi zem ielu malās novietotajām mašīnām, straumēm līdzi tā joprojām meklēja savu jauno atrašanās vietu. Pa ielu gāzās īsta dzeltenā upe, ietvju brīžiem vairs nebija, automobiļi šķieda ūdeni, kā bērni, kuriem kājās uzvilkti gumijas zābaki un lēkāšana pa peļķēm beidzot ir atļauta, tātad teju obligāta.
Šī bija vēl īstāka katastrofa nekā mūsu skrējiens pa boržomi sanataorijas parku uz taksi. Ar lietussargu rīkojāmies kā ar vairogu - viena daļa automašīnu šo žestu uztvēra, citas savukārt apstiprināja mūsu jau pāris gadus senās aizdomas, ka vairumā neapoliešu prātu pavisam noteikti trūkst ne tikai atsevišķi faili, bet veseli sistēmbloki.
Mājupceļu Āfrikas ielas aptuveni pusē krietni sarežģīja fakts, ka lietus mirkli atpūties, atgriezās ar papildspēkiem. Atradām spēkus pārlēkt straumes un mesties zem viena Agip benzīntanka nojumes. Gaismas tajā bija izslēgtas, benzīntanks ciet, bet pie pumpjiem ar izslēgtām gaismām stāvēja kāda automašīna. Mums tuvojoties, tā ieslēdza gaismas un metās prom (nez, kurš no kura izbijās vairāk). Tā mēs palikām tur stāvot, un pēdējo mēnešu laikā jau otro reizi mani pārņēma nožēla, ka esam atmetuši smēķēt. Lietus gāzās kā filmās, veseliem blāķiem, garām braucošās mašīnas bija līdz pusritenim ūdenī, blakus, kā izrādījās, bija slimnīca, no tās ik pa mirklim ar zilām ugunīm un skaļām sirēnām traucās ārā un atgriezās ātrās palīdzības mašīnas, aiz ielas slējās brutāla betona siena, no vienas vietas nolipināta ar vulgārām cirkus reklāmām. Zem ielu laternu izgaismotajiem laukumiem joza bezpajumtnieks suns, atkritumu maisi straumēs turpināja ritmiski velties kā ērkšķu kamoli karakuma tuksnesī.
Izpētot degvielas staciju, uzgājām vēl vienu suni, kurš milzīgs, kā neliela auguma cilvēciņš saritinājies gulēja uz saplacinātas kartona kastes un raudzījās starp sirmajām šķipsnām, kas slapjas, gluži kā mūsējās karājās pār purnu.
Lietusgāze reiz mitējās un pārgāja smalkākā lietū, no kura nojume mūs vairs īsti neglāba, tādēļ izlēmām turpināt šturmēt Āfrikas ielas pārpalikumu. Ietves ielai bija zaudējušas un savas teritorijas saglabājušas tikai attālākos punktos, ja tādus neierobežoja māju mūrētās sētas. Tagad atsaucot atmiņā skatus, kurus radījām un paši arī iemūžinājām, īsti vairs negribas ticēt. Mēs rāpāmies uz sētu mūrētajām daļām, tad pussalīkuši, turoties pie nosmailinātajiem žogu pīķiem, kā tādi garnadži pusdivos naktī balansējām vis svešiem patio ar galdiņiem un krēsliņiem, bērnu velosipēdiem un futbola bumbām veselus metru desmitus, tad rāpāmies nost, lēcām pār jūŗām, atkal rāpāmies, līdām, karājāmies un lēcām. Man kājās bija manas skaistākās brūnās kurpes un mugurā Milānas drēbnieku karteļa rokudarbs - zilā linu žakete, kas vienmēr izskatījusies krietni labāk par visiem citiem tās analogiem, kurus jebkad un jebkur esmu redzējis (šī katrā ziņā bija laba to kvalitātes pārbaude – godam izturēta, ne kurpes, ne bikses, ne žakete jāizmet nebūs).
Pa ceļam satikām necila izskata vīru, kurš, kā izrādījās, mūs apkalpoja viesnīcas restorānā – jēziņ, kā ietērps maina cilvēku – tur viņš bija tērpies greznā kremkrāsas smokinga žaketē un radīja patiesi greznu vakariņu atmosfēru. Un te mēs satikāmies atkal, šoreiz posta traumēti (gluži kā tādos kara romānos, pie zināmiem nosacījumiem varētu kopīgi atcerēties cik skaisti bija reiz, kad sausām kājām sēdējām restorānā, klausījāmies džezu un apmainījāmies laipnībām). Viņš ieteica, ka jāpārlec uz ielas otru pusi, jo tur vēl esot saglabājusies ietve, mēs savukārt nesekmīgi mēģinājām viņu pierunāt līst uz sētas. Nez no kurienes viņš nāca, jo virziens mums izrādījās viens, viņam tik pēc 100 metriem jau bija mājas. Mēs turpinājām laipot, jo kā teica vīrs, kopš viņš te jau savus 40 gadus dzīvojot, tukšs un aicinošs taksis te ne reizi neesot manīts, un kā viņu izsaukt, viņš nudien nezinot.
Straumes, gluži kā viss šajā pasaulē, reiz beidzās, varēju savāzt lietussargu, kreisā kāja klusi žļurstēja pēc viena lēciena pār ielu malas straumēm – bija jāupurē lai izkultos no viena strupā punkta, kur tālāk nekādi. Veicām pēdējo kilometru cienīgā solī, viesnīcas vārti bija ciet, namrunī dievojāmies, ka esam viesi no 302. istabas, tad aizgājām līdz mašīnai, no bagāžnieka izņēmām pa ūdens pudelei, veldzējām slāpes, tad parādījāmies visā greznumā foajē spožajās gaismās, pamukām liftā, kārtīgi ieslēdzāmies savā numurā un nospriedām par visām šonakt piedzīvotajām pārestībām kārtīgi atriebties minibāram.
Vēlāk izlaidušies skaistā, platā, baltā gultā secinājām, ka augstais šampaņietis, kuru ik pa brīdim ar savām plastmasas glāzītēm saskandinājām un nostrēbām, skatoties kādu tur EČ-am futbolā veltītu pārraidi, jo cita nekā prātīga tur nerādīja, garšo ne tā kā citreiz. Tā īpaši. Kā lielos svētkos vai kā skaistā kino.
--------------------------
Rīts atausa pelēks, brokastojām ar skatu uz zaļi noaugušajām vulkāniskas cilmes bļodas malām, kā īpašu zīmi tālumā starp lapām un krūmiem saskatījām Neapoles tangenziāli pa kuru mērķtiecīgi virzījās automašīnu jumti, un nospriedām tiem sekot, ko kājas nes. Jo wu taču mūs gaida mājās, un Neapole vispār lai iet dirst!
Atkritumi izkaisīti pa visu ielu, nomītas kurpes, pamperu vīkšķi, driskas, plastmasas pudeles, mizas un skrandas monotoni klājās pa ceļa malām, aiz kurām lekni slējās stāvi niedru vāli, tālāk bija tuneļi, augstu pacelti tilti, no kuriem varēja saskatīt Neapoles jauno administratīvo centru, Vezuvu un Neapoles līci. Ielikām kaujasratu skaņu sistēmā frīdas soundtreku un atsākām sarunas tikai pēc tam, kad pabraucām garām nobrauktuvēm uz Casertu.
Piemājas veikalā pusdienām iegādājāmies mīdijas un garneles. Falanghinas vietā no dainu skapja izraudzījos Orvietto Classico. Ar nolūku.
Vyss |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}