kādu mirkli domājis, ko lai te pasaka, atminējos vakardienas atskārsmi, ka pēdējos 4 gadus neesmu ēdis nevienu latvijā augušu ābolu - dzirdo, rožābolu, cukuriņu. toties bijuši visādi smith, golden, fuji utml. man nekad negadījās būt latvijā, ābolu laikā. vai arī, ja gadījās, ne par ko negribējās tos ēst.
un arī tagad man negribējās. tie izgājšsvētdien no laukiem atvestie āboli stāvēja bļodā ledusskapī teju nedēļu, un es ēdu visu ko citu, ko mājās varēja atrast, tikai ne tos. līdz vakardienas pēcpusdienai, kad nevilšus sācis, internetus lasot, apēdu pilnīgi visus, bez domāšanas par ābolēšanas procesu, vai kādām garšām, faktiem vai no-jaunatklājumiem.
par literatūru runājot, nekad nebiju iedomājies par tādu jēdzienu, ko droši vien neviens neko ļoti nelieto, kā paaudzes literatūra. (līdzīgi, kā, nesen iestājoties maģistratūrā, uz savas ādas beidzot pats izbaudīju "mūžizglītības" nozīmes. neviens man neko neteica - es pats šo faktu tā nokristīju, balstoties paša izjūtās).
gandrīz viss, ko esmu līdz šim lasījis, ir kādas citas paaudzes literatūra. (labi, tur vēl teritorija no svara arīdzan; piem., šajā gadījumā jo īpaši) vai senākas, vai jaunākas, bet citas. piemēram, reiz, gadus atpakaļ mācījos kopā ar i.melgalvi, ron.briedi, k.vecgrāvi, u.c., blakusstāvos bija indāns, draguns, vērdiņš - it kā bijām laikabiedri, bet viņi tomēr uz štellēm arī tajos sviestainajos laikabiedrības laikos raudzījās krietni citādāk, nekā "idiots manā vecumā".
bet te pēkšņi tu ņem un izrij vienu grāmatu kā bļodu savu ābolu, vissavāko, kādi vispār mēdz būt.

(Reply to this) (Thread)

šis lūk, ir ļoti lāgi sacīts.

(Reply to this) (Parent)